Zinmais Nezinmaj

Reiz bija laiks, kad latviešu vārdi tika rakstīti pavisam atšķirīgiem burtiem – ne tādiem, kādus pazīstam šodien. No vācu valodas pārņemtie gotu burti jeb fraktūra ilgu laiku uzkavējās latviešu literārajā valodā, taču to laika gaitā pārņema ikdienā lietotā antīkva. Kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas vēsturē? Šīs dienas raidījuma ideja izauga, ņemot vērā ļoti nozīmīgu faktu Latvijas kultūras vēsturē – pirms 120 gadiem, 1904. gada aprīlī, Latgalē tika atcelts drukas aizliegums, kas bija ildzis 40 gadu. Godinot Latgales un visa latgaliskā kopējo ietekmi uz Latvijas kultūrtelpu, nolēmām mazliet tuvāk paraudzīties uz to, kas notika pēc drukas aizlieguma atcelšanas un kā latgaliskais tālāk attīstījās. Šim stāstam pievēršamies sarunā ar Latvijas Universitātes profesori Lidiju Leikumu. Savukārt par to, kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas ortogrāfijas vēsturē, kāpēc gotiskie burti ienāca un pazuda rakstībā, – saruna ar literatūrzinātnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecība

Mūsu muti apdzīvo ļoti daudzveidīga mikroorganismu kopiena. Tā var palīdzēt un var arī traucēt uzturēt cilvēka gremošanas sistēmu veselu. Kā tas notiek? Kāds ir labvēlīgs mutes mikrobioms? Kā tas veidojas un kādas veselības problēmas rodas gadījumos, ja bojāti zobi un smaganas un mutes mikrobiomā nav līdzsvara? Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Zobārstniecības fakultātes vadošā pētniece Alisa Kazarina, zobārste-periodontoloģe Anete Vaškevica un Rīgas Stradiņa universitātes periodontoloģijas rezidente un zobārste Dārta Emuliņa. Jautājumus par mutes mikrobiomu neapsprieda pirms vairākiem simtiem gadu, kad zobu problēmas risināja vai nu kalējs ar stangām, vai bārdzinis ar nazi. Bet ko simts un tūkstoš gadus veci zobi var pavēstīt arheologiem, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa. Līdzās skeleta kauliem un apbedījumos atrastiem priekšmetiem, zobi arheologiem sniedz informāciju par cilvēka dzīves kvalitāti un uztura paradumiem.

Grūti atrast otru tādu slimību, ap kuru būtu apvīti tik daudzi mīti un aizspriedumi kā epilepsija. Lai arī par šo slimību aizvien ir daudz nezināmā, pētniekiem kļūst skaidrāki gan epilepsijas cēloņi, gan slimības gaita. Ko šobrīd zinām par šo slimību un kāpēc agrāk tā dēvētā “krītamā kaite” mūsdienās vairs nav spriedums dzīves garumā, par to stāsta bērnu neirologs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra vadītājs Jurģis Strautmanis. Raidījumos iepriekš esam runājuši gan par gēnu redigēšanās tehnoloģijām, gan cilmes šūnu terapijām, un aizvien tiek meklēti jauni veidi, kā šīs tehnoloģijas uzlabot, kā atrisināt sarežģītus ētiskas dabas jautājumus un galu galā - kurām pacientu grupām ar šīm tehnoloģijām varētu palīdzēt. Vai gēnu terapija varētu palīdzēt epilepsijas pacientiem? Skaidrojam arī, kur meklējami slimības cēloņi, kā epilepsiju diagnosticē un kā to var ārstēt?   Raidījumā ievadā zinātnes ziņas, kurās līdzās stāstam par kādu baktēriju cilvēka organismā runa būs arī

Šoreiz raidījuma uzmanības centrā visdažādākie roboti. Arī pats jēdziens “robots” var būt visai plašs. Tie nebūt nav tikai humanoīdi roboti un cieti materiāli. Kad domājam par robotiem, vienmēr vispirms prātā nāk pamatīgi smaga dzelžu sistēma. Tomēr stāsts neaprobežojas tikai ar cietām metāliskām vai plastmasas iekārtām. Agrāk raidījumā esam stāstījuši par kobotiem jeb robotiem, kas spēj paveikt darbus precīzi, efektīvi un vienlaikus spēj droši sadarboties ar cilvēku. Un izrādās, ir vesela nozare robotikā, kas strādā ar mīkstiem robotiem – tādiem, kuri līdzīgi kā koboti var nonākt ciešā saskarē ar cilvēku. Kas tie ir? Skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko. Robots, kurš gatavo maltīti Bet robotu iespējas ir ļoti daudzveidīgas - tie var satvert un pārvietot priekšmetus, radīt tekstus un attēlus, un roboti var arī pagatavot maltīti. Droši vien pēc garas darba dienas, kad nav vairs spēka gatavot vakariņas, mēs

Par Gada vēsturnieku Latvijā 2023 ir kļuvusi vēstures un politikas pētniece Una Bergmane. Viņas interešu lokā ir starptautiskās attiecības un 20. gadsimta Baltijas valstu vēsture. Aizvadītajā gadā nāca klajā pirmā pētnieces grāmata, kas atklāj mazzināmus faktus par ASV, PSRS un Latvijas savstarpējām attiecībām Aukstā kara un perestroikas laikā. Šī ir pirmā reize, kad par balvas saņēmēju ir izvēlēta vēsturniece, kas savu zinātnisko karjeru ir izveidojusi ārpus Latvijas. Una Bergmane pēc studijām Latvijas Universitātē ieguva doktora grādu vēsturē Parīzes Politisko studiju institūtā (Sciences Po Paris), ir nodarbojusies ar pētījumiem Jeila Universitātē, bijusi pētniece un pasniedzēja Kornela Universitātē un Londonas Ekonomikas augstskolā. Šobrīd Una ir Somijas Zinātņu akadēmijas pētniece Helsinku Universitātes Aleksanteri institūtā, kas ir viens no vadošajiem Krievijas, Austrumeiropas un Eirāzijas studiju centriem. Saruna ar pētnieci par to, kā tapusi grāmata, kādi fakti tur atklāti un kādas problēmas vēstures

Sahāras smiltis pavasarī Latvijā nav retums, tāpat arī sniegs no Aļaskas vai pat vulkānu pelni savulaik ir viesojušies pie mums. Kā nokrišņi, putekļi, putekšņi un smiltis pārvietojas atmosfērā un ceļo no tālām vietām? Kas to veicina un kā tas ietekmē laikapstākļus un gaisa kvalitāti Latvijā? Aprīļa sākumā, Lieldienu laikā, iedzīvotājus Eiropā sasniedza trauksmaina ziņa par Sahāras tuksneša putekļu radītu piesārņojumu. Sahāras tuksneša smilšu daļiņas sasniedza arī Latviju, un cilvēki tika aicināti Rīgā samazināt aktivitātes ārā ļoti sliktās gaisa kvalitātes dēļ. Arī sociālajos medijos cilvēki izteica savas bažas, tostarp par automašīnām, kas vēl vakar notīrītas, bet jau šodien noklātas ar Sahāras smiltīm. Cik bieži Sahāras tuksneša putekļi līdz mums nonāk, kāpēc, kādi vēl var būt pārrobežu piesārņojuma veidi un kā tie ietekmē mūsu veselību? Skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Monitoringa daļas vadītāja Iveta Indriksone. Vispirms stāsts par radioaktīvo vielu pārvietošanos Kodolkatastr

Latvijas Universitātē aizstāvēts promocijas darbs, kas veltīts Latvijā ligzdojošajām pūcēm un to aizsardzībai. Tās autors Andris Avotiņš jau savulaik izstrādājis sugu aizsardzības plānu pūcēm, piedalījies Latvijas putnu apdraudētības novērtēšanā un darbojies citos Latvijas Ornitoloģijas biedrības īstenotos projektos putnu izpētei un aizsardzībai un sabiedrības izglītošanai. Kā klājas pūcēm Latvijā un ko zinām par šiem nakts putniem, saruna ar pētījuma autoru, bioloģijas zinātņu doktoru Andri Avotiņu. Kādas pūču sugas ir sastopamas Latvijā, kuras apsekojis pētnieks? Interesējamies arī, kā pūču populācijas ietekmē gan dzīvotņu, piemēram, vecu koku, gan barības, piemēram, strupastu, pieejamība. Pirms sarunas par pūcēm Latvijā zinātnes ziņu apskats.  

Dienas tumšais laiks ir kluss laiks iedzīvotāju mājokļos, bet ne pilsētas ielās. Izklaide, infrastruktūras darbi, transporta plūsma un arī noziedzība ir daļa no lielpilsētu nakts dzīves, bieži šis ir laiks, kad tiek paveikti "neredzamie" darbi. Kā to uzraudzīt, regulēt un plānot tā, lai pilsēta būtu droša, sakārtota un ekonomiski aktīva arī dienas tumšajā laikā, vienlaikus netraucējot iedzīvotājiem? Ko par to saka pilsētpētnieki? Atbildes meklējam kopā ar pilsētvides pētnieku, politikas plānotāju Mārtiņu Eņģeli. Mūsu darba dzīve neapstājas arī naktī, un naktī nekad neapstājas pilsētas dzīve. Pat ja šķiet, ka ielas ir klusas un transporta plūsma ir mazāka, paraugoties uz pilsētu naktī šķērsgriezumā, tajā pavērtos liela rosība. Kas to veido? Un kā tiek saskaņoti dažādi procesi, lai naktī viss varētu noritēt tikpat sekmīgi kā dienā?   Nakti raksturo arī izklaides un jautrība, un kur jautrība, tur dažkārt sabiedrotais var būt alkohols. Bet ne visos laikos ar alkohola pieejamību bijis tik vienkārši. Par alkohol

Mūsu Mēness ir tik ierasts objekts debesīs, ka ir grūti iztēloties, kāda ainava pavērtos citu planētu debess jumā. Taču Saules sistēmā ir arī citi mēneši. Ko par tiem zinām? Cik dažādi tie ir? Un kas notiktu, ja mūsu Zemes pavadonis Mēness pēkšņi pazustu? Gan jau, ka Mēness nekur nepazudīs, tomēr, lai kliedētu bailes un atklātu interesantus faktus par citiem mēnešiem, uz sarunu esam aicinājuši "StarSpace" observatorijas saimnieci, amatierastronomi Annu Ginteri. Savukārt Ints Ķešāns skaidro, kā notiek radioteleskopu un observatoriju izbūve un kādi zemes reljefa veidojumi un klimatiskie apstākļi jāņem vērā, būvējot teleskopus un observatorijas. Lielas teleskops Atakamas tuksnesī Čīlē, sausākajā tuksnesī pasaulē, Keka observatorija netālu no Havaju vulkāna Mauna Kea, Dienvidāfrikas lielas teleskops, kas atrodas Karū pustuksnešu reģionā Dienvidāfrikā, un vēl vairāki desmiti teleskopu visā pasaulē, kas būvēti tālu prom no apdzīvotām vietām,  pēc iespējas sausākā klimatā un augstienēs. Taču ne visiem teleskopiem

Latvijā ir reģioni, kur novērojami pieci gadalaiki - vismaz tā tos pieņemts dēvēt vietās, kur pavasarī notiek dinamiskas izmaiņas dabā. Kā šos piecus gadalaikus var novērot Dvietes palienēs? Kādi hidroloģiskie procesi pavasarī un citos gadalaikos notiek šajās teritorijās un ar ko Dviete ir īpaša Latvijas kontekstā? Šis pavasaris mums ir paspējis sagādāt gana daudz pārsteigumu. Vienu dienu ir silts un saulains laiks - tik ļoti silts, ka pat pavasara mētelis vairs nav nepieciešams -, bet nākamā diena ir vēsa, lietaina, un pēkšņi vēl no debesīm sāk krist sniegs. Šajā raidījumā tik daudz nerunāsim par klimata pārmaiņām, par to, kāpēc var būt straujas izmaiņas vienā gadalaikā, bet drīzāk pievērsīsimies kādam citam interesantam faktam, ko, iespējams, ne katrs būs dzirdējis. Izrādās, ka Latvijā mēs varam runāt par pieciem gadalaikiem, tos var novērot dažādās Latvijas vietās, un šis piektais gadalaiks var būt daļa no jebkura cita gadalaika - pavasara, vasaras, rudens un ziemas. Ar Dabas aizsardzības pārvaldes pārs

Šoreiz raidījumu veltām nezināmajam par šķietami zināmo Seno Ēģipti un vēl jo vairāk - par it kā tik ļoti pazīstamajiem matiem. Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā iznākusi profesora Valda Segliņa zinātniskā monogrāfija "Senās Ēģiptes sabiedrība. Matu kārtojums un parūkas". Monogrāfija veltīta Senajai Ēģiptei, kur multikulturālā sabiedrībā kopš aizvēstures sakņojas tradīcija valkāt parūkas un galvassegas. Monogrāfija ļauj tuvāk izprast šīs senās kultūras pārstāvju ikdienas dzīvi un svētkus, matu simbolisko nozīmi Senajā Ēģiptē, matu kopšanas paradumus vairākus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras un daudzus citus tematus. “Nespriedīsim par ēģiptiešiem tikai pēc parūkas, lai arī tā var ļoti daudz pastāstīt.” Savā jaunākajā monogrāfijā “Senās Ēģiptes sabiedrība. Matu sakārtojums un parūkas,” šādi aicinājis Valdis Segliņš. Izdevums lasītājam sniedz plašu un visaptverošu skatījumu par Ēģiptes zemēm senākajā vēsturē un matus aplūko no visdažādākajiem rakursiem - te ir runa gan par matu simbolisko nozīmi, ķerme

Pētnieku novērojumi Latvijas ezeros liecina, ka mikroplastmasa nonākusi daudz dziļākos ezeru nogulumu slāņos, mainot līdzšinējos uzskatus par to, kad sācies antropocēna laikmets. Ko tas stāsta par mikroplastmasu un tās dzīvi dabā? Pirms kāda laika raidījumā esam stāstījuši par Zemes ģeoloģiskās vēstures periodizāciju, un mūsdienās ģeologi itin bieži runā, ka nu jau varētu būt izšķirams jauns laikmets antropocēns. Skaidrs, ka cilvēka ietekmei uz apkārtējo vidi pēdējās desmitgadēs ir bijusi ļoti liela nozīme, bet ko izvēlēties par atskaites punktu antropocēnam, proti, ar ko tad cilvēks visvairāk ietekmējis vidi un kurā brīdī tas sācies? Viens no pieņēmumiem līdz šim bijis, ka šāds atskaites punkts varētu būt mikroplastmasa vidē, bet latviešu pētnieku novērojumi Latvijas ezeros mainījuši līdzšinējos uzskatus par to, kad sācies antropocēna laikmets. Kas īsti ir antropocēns? Kā mikroplastmasa nonāk ezeros un kādi ir pētnieku viedokļi par antropocēna sākumu, par to saruna ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta vad

Daudz nezināmā ir par gandrīz ikvienu vēstures periodu, jautājums tikai - cik lielas ir mūsu iespējas mūsdienās šos baltos plankumus "aizkrāsot," cik daudz šajā jomā strādā pētnieki un kādas ir pētniecības metodes. Ja skaidrs, ka mēs visu vēl nezinām par 20. gadsimta vēsturi, tad cik gan daudz mīklu varētu būt par cilvēku dzīvi akmens laikmetā? Mīklas noteikti ir, bet vienlaikus ir arī daudz atklātā, un pētnieki nepagurdami strādā, izmantojot aizvien precīzākus instrumentus. Akmens laikmeta pēdējais periods neolīts bijis pētnieku uzmanības centrā Latvijas Universitātes zinātniskajā konferencē pavisam nesen, un mūsu šīs dienas raidījumā mēs īpaši izcelsim divus konferencē aplūkotos tematus, un tās ir Aboras un Kreiču akmens laikmeta apmetnes. Vispirms uzzināsim ko vairāk par akmens laikmeta cilvēku ēdienkarti un  amatnieku prasmēm tagadējā Madonas novadā. Šī gada arheoloģijas piemineklis ir Aboras apmetne, kas atrodas Lubānas mitrājā, un tā ir lielākā apmetne šajā reģionā akmens laikmetā. Šo apmetni atklāja

Lieldienu noskaņās dodamies "ekskursijā" pa Vecrīgu, iepazīstot senos dievnamus pilsētā. Šādu izzinošu nodarbi piedāvā Rīgas kuģniecības un vēstures muzejs. Kas zināms par bīskapa Alberta pili, kur atradās senās baznīcas, kādi un kur senajā Rīgā bijuši klosteri, kad un kāpēc izzuduši, atklāj Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja muzejpedagogs Vidvuds Bormanis. Par baznīcu un klosteru mantojumu sarunājamies gan muzejā, gan ārpus tā, un iepazīstam nelielu daļu no minētās ekskursijas maršruta. Pirms 824 gadiem, 1200. gada aprīlī, ar 23 kuģiem, daudzu krustnešu pavadīts, Daugavas krastā ieradies Livonijas bīskaps Alberts. 1201. gadā tika dibināta Rīga. Un te arī sākas stāsts par senās Rīgas baznīcām un klosteriem, kas tapa gadsimtu gaitā.

Lieldienu noskaņās raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies lieliem jautājumiem, kas nevienu vien zinātnisku un ticīgu prātu ir nodarbinājuši gadsimtu garumā - vai ticība dievišķajam izslēdz ticību zinātniskajai metodei vai tieši otrādi - zinātnisks pasaules skatījums itin labi sadzīvo ar ticību kam tādam, ko ar datiem, eksperimentiem un zināntisko metodoloģiju nevaram pierādīt un varbūt nemaz negribam pierādīt. Kur šajā pasaulē ir vieta zinātnei, kur ticībai un abas šīs jomas konfliktē vai papildina vienu otru? Diskutē Latvijas Universitātes (LU) tenūrprofesors fizikā Vjačeslavs Kaščejevs, LU Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītājs Zigmunds Orlovskis un LU Teoloģijas fakultātes dekāne, profesore Dace Balode.

Pavasaris ir klāt. Drīzumā dzims savvaļas dzīvnieku mazuļi. Tas parasti ir laiks, kad iedzīvotāji daudz biežāk ar saucienu pēc palīdzības savvaļas dzīvnieku glābašanā vēršas zoodārzā. Kāda ir savvaļas dzīvnieku glābšana, rehabilitācija un sagatavošana dzīvei savvaļā vai zoodārzā? Ko vajag un ko nevajag glābt, skaidro Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Veterinārās nodaļas vadītāja, veterinārārste Solvita Valaine un zoodārza pārstāvis Māris Lielkalns. Saruna aizrit Zooloģiskā dārza telpās, kur karantīnas procesam iet cauri vairāki dzīvnieki. Pēc slimošanas, pēc dažādām traumām un ievainojumiem cilvēkiem bieži ir nepieciešams rehabilitācijas process, lai no jauna pielāgotos ikdienas dzīvei. Dažkārt tas pat nozīmē, ka cilvēki no jauna mācās staigāt un veikt citas ierastas darbības. Tieši tāpat tas ir ar mūsu četrkājainajiem, peldošajiem, lidojošajiem brāļiem - citiem dzīvniekiem, kuriem arī var būt nepieciešama rehabilitācija. Var gadīties pamosties nelaikā, var gadīties ievainojumi. Tiesa, dažkārt cilvēks domā, k

Inovatīvs pētījums atklāj klimata pārmaiņu ietekmi uz migrējošo putnu populāciju sarukumu. Jaunā pētījumā, kas publicēts žurnālā "Ecology Letters", starptautisks autoru kolektīvs Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošā pētnieka Mārtiņa Brieža vadībā atklāj: pavasaris ik gadu iestājas agrāk, un tas ietekmē putnu populāciju sarukumu. Pētījumā autori plaši skaidro arī fenoloģijas jēdzienu, ņemot vērā ne tikai pavasara iestāšanās laiku, bet arī pavasara ilgumu un pavasara iestāšanās laika mainību no gada uz gadu. Šāda pieeja palīdz aptvert niansētas klimata pārmaiņu ietekmes uz dzīvnieku populācijām. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam, kā iespējams konstatēt nobīdes gadalaiku maiņā vairāku desmitu gadu garumā, kā šīs nobīdes skar putnu dzīvesveidu un kuras putnu grupas tas ietekmē visvairāk. Saruna ar Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošo pētnieku Mārtiņu Briedi. Viņa gaitas aizrit Latvijā un Šveicē, un dažas stundas, pirms Mārtiņš atkal ir iekāpis lidmašīnā, lai dotos uz Šveici, pā

1949. gada 25. martā Padomju Savienības okupācijas iestādes uz attāliem PSRS apgabaliem izveda vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Traģiskā notikuma 75. atceres gadadienā raidījumā Zināmais nezināmajā pārlūkosim, kā tas tika īstenots, kurus cilvēkus tas skāra un vai mēs zinām visu par šo operāciju. Stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā valdošā padomju režīma seja bija brutalitāte, vardarbība un iespēja izrēķināties ar gandrīz ikvienu. Gadu pēc okupācijas Latvijas sabiedrība piedzīvoja pirmās lielās masveida deportācijas, padomju varas pretinieku apcietināšanu un nošaušanu. 1949. gada 25. martā nāk vēl viens milzīgs vilnis, un Padomju Savienības okupācijas iestādes īsteno operāciju "Krasta banga" ("Priboi"), uz attāliem PSRS apgabaliem izvedot vairāk nekā 90 tūkstošus Baltijas valstu iedzīvotāju, un gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas. "Deportācijas ir šoks tādā nozīmē, ka tās ir vienlaikus, vienā reizē, vienā dienā faktiski veikta milzīga op

Mēdz teikt, ka sastapšanās ar nāvi, ļauj daudz labāk novērtēt dzīvi. Runāt par nāvi daudziem nav patīkami, un ir arī bail. Iespējams, bailes izsauc sastapšanās ar nezināmo, bet, kad vienu reizi dzīvē noslēpumainības plīvuru esam notraukuši, varētu šķist, ka nāvi esam izpratuši labāk. Un tomēr - atkal atgriežamies steidzīgajā ikdienā, lai pēc kāda laika no jauna teiktu, ka viens vai otrs negadījums, viena vai otra cilvēka nāve mums ir mācījusi kādu dzīves vērtību. Kas ietekmē mūsu nāves uztveri un kā šī uztvere laika gaitā ir mainījusies? Kā nāvi var pētīt un vai sociālie mediji ar mirušu cilvēku profiliem kļūs par nākotnes kapsētām un sērošanas vietām? Tuvojas Lieldienas, kad tradicionāli runājam par dzīvības spēku, par jaunā dzimšanu, tikai - pirms šīs piedzimšanas no jauna kaut kas arī nomirst. Lai gan nāve nav temats, par kuru vislabprātāk sarunāsimies draugu lokā, raidījumā pievēršamies tieši ar nāvi saistītiem jautājumiem un tam, kā pret nāvi attiecamies. Iespējams, tas patiešām ļaus nāvi uzlūkot kā dzī

22. marts – Pasaules ūdens diena. 1992. gada jūnijā Zemes samitā jeb Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē „Vide un attīstība” tika ierosināts atzīmēt Pasaules ūdens dienu. Šī paša gada decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, un 1993. gadā tika atzīmēta pirmā Pasaules ūdens diena. Šo dienu katru gadu 22. martā atzīmē joprojām. Tā tiek rīkota, lai uzsvērtu saldūdens nozīmi, iestātos par saldūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un pievērstu uzmanību tematiem, kas saistīti ar tīru ūdeni, sanitāriju un higiēnu. Vai Pasaules ūdens diena vieš pārmaiņas tīra ūdens pieejamībā iedzīvotājiem dažādos kontinentos, cik tīrs ir Latvijas dzeramais ūdens un kas tam seko līdzi? Šos jautājumus raidījumā Zināmais nezināmajā pārrunājam ar pētnieku, kurš, šķiet, par ūdeni ir gatavs runāt vienmēr. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus. Tieši tāpat kā ikdienā īpašu uzmanību nepievēršam tam, ka elpojam, tā arī dau