Zentas Maurias Esejas Prlasa Vaira Ve-freiberga

Zenta Mauriņa: Minēšu līdzekli, kas vienādi glābj no grūtsirdības kā ikdienišķo, tā arī izcilo cilvēku. Un tas ir darbs, un sevišķi tas darbs, kas saistīts ar apziņu, ka mūsu roku veiklība, mūsu gara izveicība kādam dzīvam cilvēkam ir nepieciešama. Varbūt vispār cilvēks nedrīkstētu izmist, kamēr zina, kaut kur ir kāds, kas viņu gaida, kam viņa klātiene vajadzīga, un varbūt arī gaidītājs ir cietējs, varbūt vēl lielāks cietējs nekā tas, ko dzīves nasta novedusi grūtsirdības purvā. Un tad – radītājs darbs, kas dzīvo ilgāk nekā pats radītājs un ilgāk nekā tauta, kurai viņš pieder. (..) Bet ne tikai produktīvs darbs ir sāpju remdinātājs, katra nodarbība, sīkā, mazā, pazemīgā, ceļ valni pret grūtsirdības plūdiem. "Zenta Mauriņa mūža garumā tiešām nemitīgi strādāja un strādāja ar pūlēm, jo viņai bija grūti rakstīt. Tas viņai prasīja lielu fizisku piepūli, bieži arī sāpes, fiziskas sāpes. Šis rindkopa dod tādu kā mājieni, ka viņas bērnībā un jaunībā kroplis tika uzskatīts kā nepilnvērtīgs cilvēks. Vēl šodien sabi