Augstk Par Zemi

Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves kustību pedagoģe Rita Lūriņa savā monogrāfijā “Latviešu modernisma teātris un žests” pēta pirmskara laika Latvijas teātri - kā mainījies aktieru spēles stils latviešu teātrī kopš pirmsākumiem 19. gadsimta 60. gadu beigās līdz Latvijas neatkarības zaudēšanai. Sarunā pētnieces teorētiskos secinājumus mēģināsim savienot ar pedagoga pieredzi un atmiņām par līdzdarbošanos Anša Rūtentāla kustību teātrī. Monogrāfija “Latviešu modernisma teātris un žests” ir Latvijas teātra vēsture no pirmssākumiem līdz II pasaules karam, taču grāmatas ievads ir ļoti personisks, un laiku itin kā saliec ritenī. Anša Rūtentāla kustību teātris, līdzdarbošanās kurā Ritai Lūriņai atklāja skatuves žestu, meklēja no padomjlaikos dominējošās skatuves mākslas atšķirīgu, iespējams, rietumnieciskāku izpausmi. Ko līdzīgu pauž arī monogrāfija – Rita Lūriņa pētot nākusi pie secinājuma, ka pirms kara Latvijā bija sava aktiermākslas skola, kuru varmācīgi pārtrauca padomjlaiki, un deviņdesmitajos, pēc Latvijas v

Ieva Auziņa Sentivanī tulko un arī komentē latvju dainas angliski. Šobrīd iznācis „Dainas, Wit and Wisdom of Ancient Latvian Poetry” jeb „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” izdevuma jau trešais sējums. Kopumā angļu valodā viņa iztulkojusi jau ap diviem tūkstošiem latviešu tautasdziesmu. Ievas Auziņas Sentivani dzīves iesākums ir trimdīšiem tipiska biogrāfija. Viņa ir Ulmaņlaika bērns, bērnību pavadījusi lauku saimniecībā Jaunpiebalgā, tad devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur dīpīšu nometnē guvusi latvisku pamatizglītību. Apprecējusies ar ungāru, kamdēļ arī tikusi pie latviešiem grūti pierakstāmā un izrunājamā uzvārda Sentivanī.  Vīra darba dēļ divdesmit gadus nodzīvojusi Saūda Arābijā, kur galīgi nelatviskā vidē bērniem tomēr iemācījusi latviešu valodu, lai viņi varētu mācīties Vācijā, Minsteres ģimnāzijā. Ieva Auziņas Sentivanī valodā var sajust pedagoga rūdījumu. Kad vīrs saslima, ģimene atgriezās Amerikā, un mana sarunbiedrei nācās domāt kā uzturēt ģimeni. Viņa izstudēja valodniecību, pasniedza angļu

Šogad kā Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāla “Patriarha rudens” vadmotīvs izvēlēts jaunu mākslinieku šaubas un apjukums. Vai jauna cilvēka šaubas kā īpaši atšķiras no māksliniekam neatņemamās balansēšanas uz šaubu un uzdrošināšanās asmens? Kā jaunam māksliniekam sadzīvot ar vecmeistaru atstāto mantojumu? Saruna ar topošo režisoru Ralfu Liepu, kurš festivālā iestudē Pētera Pētersona “Mirdzošais un tumši zilais”, kā arī Jaunā Rīgas teātra aktieriem Matīsu Ozolu un Gerdu Lapošku, kuri izstāsta jauna cilvēka stāstu izrādē “Pelēka vasara, saulaina ziema”. Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāla “Patriarha rudens”, kas šogad notiks no 30. septembra līdz 8. oktobrim. Mērķis ir nedēļas izrāžu maratonā parādīt Latvijas Kultūras akadēmijas radošo studentu darbus: gan laikmetīgās dejas horegrāfu, kino studentu īsfilmas. Topošo aktieru, režisoru, dramaturgu veidotās teātra izrādes. Šogad, festivālam kā vadmotīvs izvēlēts jaunu mākslinieku šaubas un a

Jau otro gadu septembra sākumā Kuldīgā norisinājās festivāls “Kuldīga Piano”. Labs pamudinājums šāda festivāla izveidei ir klavierbūvētāja Dāvida Kļaviņa darbnīcas un koncertzāles “Klavins Piano” atrašanās Kuldīgā. Par klavierbūvētāju, festivāla organizatoru, un pianistu Kuldīgā atrastajām klavieru skaņām stāsts raidījumā. Izkāpjot no mašīnas Kuldīga, vispirms var sajūst saulē sasilušo namu siltumu, Kuldīgas bruģa klaudzoņu, parka strūklakas skaņas, un tajā visā gaidīti un negaidīti reizē ievijas klavieru skaņas. Īpašs kompliments Kuldīgas pilsētai par spēju vienoties un atbalstīt festivālu – šajās dienās klaviermūzika skanēja ne tikai no trim skatuvēm pilsētvidē, bet arī ierakstā – krodziņos un suvenīru veikalā. Pianistu un festivāla idejas autoru Daini Teni satieku restorānā “Bangerta villa”, arī šī ir viena no “Kuldīga Piano” norises vietām. Viens no festivāla “Kuldīga Piano” rašanās iemesliem ir Kuldīgas Kaļķu ielas kvartālā pirms trim gadiem atvērtā klavierbūvētāja Dāvida Kļaviņa darbnīca “Klavins Pian

Ik gadu augusta beigās -  Broņislavās, Madonas novada Lubānas "Dārziņos” tiek svinēta “Broņislavas Dzejas diena”. Šajās mājās top dzejnieces un nacionālās pretošanās kustības dalībnieces Broņislavas Martuževas piemiņas vieta. Šogad tika svinēta piecgade, kopš tapusi Dzejas klēts. Svētkos tika atklāts arī tēlnieka Ģirta Burvja veidotais vides objekts “Austras koks” un “Pretošanās akmens”.   Viesos fonda “Rakstītāja” vadītāja Anna Egliena, folkloras kopas “Krauklēnieši” vadītāja Baiba Putniņa, komponists Uldis Marhilēvičs u.c. 

Šī bija varena vasara - ar plūdiem un sausumu, Dziesmu svētkiem un ceļojumiem. Parasti Radio dienagrāmatu rakstu pirms Lieldienām, un Jauna gada pirmajā dienā. Taču šī vasara bija tik pilna, ja piedzīvoto stāstīšu Jaunā gada pirmajā dienā - neticēsiet. Tāpat kā jau negaisos un plūdos, ir grūti noticēt ieilgušajam sausumam, ar ko sākās vasara.

Kurzemē top jauna kultūrvieta “Bandava”, kurā uzsākta senas kuršu sētas rekonstrukcijas veidošana. Ideja dzimusi apvienojoties trim organizācijām, un tās ir: starpnozaru mākslas grupa “Serde”, festivāla “Zobens un Lemess” komanda un vēstures rekonstrukcijas klubs “Exercitus Rigensis”. Jau otro gadu topošajā kultūrvietā notiek arī etniskās mūzikas un tradicionālās kultūras festivāls “Bandava”. Kopā ar mākslas pasākumu producenti un tradīciju pētnieci Signi Pucenu dodamies apmēram 9 kilometrus no Aizputes, Kalvenes virzienā, kur top jauna kultūrvieta “Bandava”. Pavisam drīz, 18. un 19. Augustā, tur jau otro reizi notiks etniskās mūzikas un tradicionālās kultūras festivāls “Bandava”. Šai kultūrvietai mežu, pļavu ielokā, ir dziļākas saknes, un tās idejiski meklējamas pirms vairāk kā divdesmit gadiem,  Aizputes mākslinieku darbnīcu un rezidenču centra "Serde" izveidošanas stāstā.   Šīs tūkstošgades sākumā, pēc mācību beigšanas, dažādu jomu radošiem ļaudīm – pētniekiem, māksliniekiem, arhitektiem – bija kopīga ti

Aktrise Zane Jančevska šobrīd dzīvo Ēdolē un vada folkloras kopu "Ēdol’s ķist". Šajās dienās viņa būs arī Teicēja leģendārās rokoperas "Lāčplēsis" uzvedumā Lielvārdē. Šajā raidījumā vēlamies atklāt ne tikai teātra un kino aktrises, bet arī diplomētas etnomuzikoloģes Zanes Jančevskas radošās dzīves mazāk zināmo pusi – viņas dziļo interesi par tautas dziesmu. Zane Jančevska Ēdolē vada folkloras kopu „Ēdol’s ķist”, spēj folklorai aizraut Ēdoles pamatskolas bērnus. Taču arī aktrises darbu viņa nav pametusi novārtā. Intervijas tapšanas brīdī atlikušas vairs pāris dienas līdz leģendārā komponista Zigmara Liepiņa un dzejnieces Māras Zālītes kopdarba,  rokoperas „Lāčplēsis” jau devītajam, Rēzijas Kalniņas režisētajam  uzvedumam, šoreiz vietā, kur Andreja Pumpura eposs tapis – Lielvārdē.  

Sēdēt stellēs man nozīmē radīt stāstus, bet kad es rakstu, es teksta gabaliņus lieku kopā no dažādām lietām kā gobelēnu. Ko līdzīgu šai raidījumā teiks rakstniece un tekstilmāksliniece Annele Slišāne.  Pirms pāris gadiem no Rīgas pārcēlusies uz vecvecāku mājām Latgalē pie Krievijas robežas, viņa meklē cēloņsakarības un sākumu. Gan latgaliski, nu jau vairākās grāmatās iznākušajos “Biezpiena stāstos”. Gan tekstilmākslā – viņas darbs šobrīd skatāms 7. Starptautiskajā Rīgas tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennālē. Tekstilmāksliniece un tagad arī rakstniece Annele Slišāne pirms trim gadiem izdeva savu pirmo grāmatu “Tuoraga stuosti” jeb “Biezpiena stāsti”, pirms gada iznāca šo stāstu otrā daļa, ar apakšvirsrakstu “Pīns”, proti – soli atpakaļ biezpiena tapšanas alķīmijā – soli atpakaļ pie piena. Arī Annele Slišāne savā dzīves gājumā spērusi soli tuvāk sākumam. No Rīgas pārcēlusies uz vecvecāku mājām Latgalē, pie Krievijas robežas, un no jauna sev atklāj pļavas burvību, lauku mājas tumsu, priekšteču stādītā dā

Vinija Folkmane ir Berlīnes latviešu skolas izveidotāja, kā arī diasporas folkloras kopas “Rīta rasa” vadītāja. Viņa pati par sevi saka, ka aizbraucot no Latvijas, viņa sevī atrada latvietību. Sarunas ar kopas dalībniecēm mudina arī aizdomāties kāda ir nacionālās pašapziņas loma un izpausmes, dzīvojot ārpus Latvijas.  Saruna ar Viniju Folkmani un kopas “Rīta rasa” dalībniecēm Ilzi Orinsku, Rūtu Vimbu pamudināja aizdomāties, kāda ir nacionālās pašapziņas loma un izpausmes, dzīvojot ārpus Latvijas. Līdzīgi kā Visums nemitīgi izplešas, izplešas arī latvietība, pēc brīža šai raidījumā teiks Rūta Vimba. Taču šobrīd esam Latvijas Radio studijā un pamazām iepazīstamies ar šobrīd Berlīnē dzīvojošo Viniju Folkmani. Šobrīd Vinija Folkmane, jau gadus trīs, Berlīnes Latviešu skolu vairs nevada, taču turpina vadīt nodarbības pavisam mazajiem. Ieguvusi psihoterapeita specializāciju, viņa lēnām gūst pieredzi jaunajā profesijā. “Rīta rasa” piedalījās Dziesmu un deju svētku Folkloras dienā. Pirmais kas pārsteidz, “Rīta ras

Dziesmu svētku laikā Latvijā viesojās Sanfrancisko Jaunais teātris, Siguldā un Līgatnē izrādot arī divas jaunākās izrādes – „Anšlavs un Veronika” un „Ķēves dēls Kurbads”. Raidījumā stāsts par latviešu trako teātra mīlestību, kas savijusies ar Sanfrancisko teātra aktrišu dzīvesstāstiem un pārdomām par pasauli. Šajās dienās, kad Dziesmu svētku notikuma gaidās Latvijā ierodas latvieši no visas pasaules, paralēli Rīgā notika diasporas teātru festivāls “Dāvana Latvijai”, kā arī divas savas izrādes – “Ķēves dēls Kurbads,” un “Anšlavs un Veronika” – Siguldā un Līgatnē izrādīja Sanfrancisko Jaunais teātris no Amerikas Savienotajās valstīm. Pārsteidzoši, cik aktīva ir amatierteātra kustība latviešu diasporās. Kā izskaidrot to trako latviešu teātra mīlestību? Raidījumā Augstāk par zemi sarunājas Sanfrancisko Jaunā teātra režisore Māra Luisa, latviešu aktrise ar spānietes temperamentu Astrīda Lācītis, māksliniece, Sanfrancisko Jaunā teātra izrāžu tērpu un scenogrāfijas veidotāja Linda Treija un par teātra popularizēša

Raidījumā Augstāk par zemi nolēmu aptaujāt savus laikabiedrus, un apkopot šo laiku Jāņu svinēšanas tradīciju stāstus. Tas nozīmē, ka raidījums tapt sāka jau mēnešus divus pirms Jāņiem. Katram intervijā vai privāti satiktajam es sarunas noslēgumā uzdevu vienu un to pašu jautājumu – kāda ir jūsu labākā Jāņu svinēšanas pieredze? Kā jūs ejiet uz savu vasaras vidus pilnestības sajūtu?  Jautājums viens, bet reakcijas un atbildes visdažādākās. Vairums uzrunāto atplauka smaidīgā apcerīgumā. Bija vainīgie, kas jautājumu uztvēra kā eksāmenu, vai viņu Jāņi pietiekami iederas tradīcijā. Bija piesardzīgie, kas bija gatavi stāstīt tikai pie izslēgta mikrofona. Daļa ierakstu tapa šepat, Radio studijas sterilajos apstākļos, un tajos atpazīsiet iepriekšējo raidījumu viesus. Taču Jāņu tēmu ierosināju arī savā dzimšanas dienas sanākšanā kādā Vecrīgas krogū, un šiem ierakstiem fonā dzirdēsiet uzsilstoša piektdienas vakara trokšņus. Tātad – piektdienas vakarā, sēžam krogū, taču pagaidām viss mierīgi: esmu satikusi uzticamās stu

Ap dzejnieka Gaiķa Māra vārdu savijušās dažādas leģendas: viņa ceļojumi pa Balkāniem un Grieķiju vienatnē, interese par baznīcas vēsturi un ikonogrāfiju. Šobrīd Gaiķu Māris ir dārznieks, sastopams Vērmanes dārzā ar ķerru vai lāpstu, nu jau gandrīz desmit gadus vasarās viņš paliek Rīgā. Taču viņa nesenākajā dzejoļu krājumā “Traka lapsa pār ceļu”, kas šogad tika nominēts arī Latvijas literatūras gada balvas īsajam sarakstam, lielākoties ir dzejoļi, kas tapuši vēl ceļotāja laikos. Dzejnieks Gaiķu Māris, viņa trešais dzejas krājums “Traka lapsa pār ceļu”, šopavasar iekļuva Latvija Literatūras gada balvas īsajā sarakstā, un tas nemaz nav maz,  būt vienam no četriem pagājušā gada labākajiem dzejniekiem, vismaz  Laligabas žūrijas atzinumā. Varētu turpināt minēt, ka, iespējams, žūrijas vēlmi izcelt Gaiķu Māra dzejas krājuma iznākšanu veicināja arī fakts, ka Gaiķu Mārim grāmatas neiznāk bieži. Dzejā viņš debitēja 2006. gadā ar krājumu “Mugursoma”, togad viņš ieguva Latvijas Literatūras gada balvu par labāko debiju,

"Dirty Deal Teatro" šajā sezonā tapuši iestudējumi "Mantojums" un "Pārcēlāja", kas izstāsta ļoti personiskus stāstus. Kas pamudināja to autores runāt ar skatītāju pirmajā personā? Vai šādām izrādēm vairs var likt klāt teātra kritikas mērauklu un Kas atšķir šādu izrādi no performances mākslas? "Dirty Deal Teatro" šajā teātra sezonā tapuši iestudējumi “Pārcēlāja” un “ Mantojums”, abas izrādes izstāsta ļoti personiskus stāstus. Abas šīs izrādes bija neparasta skatītāja pieredze un uzjundīja jautājumus. Izrādē “Pārcēlāja” tās vienīgā aktrise un arī režisore Inga Tropa skatītājus sagaida jau pie ieejas, palīdz izvēlēties gultu. Jā, abas šīs izrādes ir arī guļizrādes, kurās tiek nojaukta teātrim tik ierastā polaritāte – skatuve un skatītājs. Apguļoties, tevi apņem Laura Johansona gaismēnas uz zāles sienām un griestiem, Kārļa Tones veidotais skaņu celiņš, un tomēr Pārcēlājas fiziska klātbūtne telpā visu laiku ir jaušama. Jo vairāk tāpēc, ka Inga Tropa stāsta pati savu stāstu. Par bērnībā piedzīvotu izvarošanu. Ar

Rīgas cirkā pirmizrādi piedzīvos režisores Ivetas Poles un vēl septiņu mākslinieču veidotā izrāde "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums", kas būs balstīta Heinriha Krāmera darbā "Malleus Maleficarum" jeb "Raganu veseris". “Malleus Maleficarum” jeb “Raganu veseris” ir 1486. gadā sarakstīta grāmata par raganošanu. Grāmata vēlāk izrādījās pārpratums, tā tika uzdota par teoloģisku traktātu, taču izrādījās vien kāda sieviešu nīdēja fantāzija. Tomēr acīmredzot tā laika sabiedrības kopējā noskaņojumā bija kas tāds, kas pieļāva “Malleus Maleficarum” straujo izplatību Eiropā, tās izmantošanu raganu prāvas. Tas viss notika krietni sen – 15. – 17. gadsimtā. Taču pavisam drīz,  3. jūnijā, Rīgas cirkā pirmizrādi piedzīvos “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums”, un šis jau būs viduslaikos tapušā traktāta gluži citāds lasījums. To skandēs un izspēlēs režisores Ivetas Poles kopā sapulcinātas dažādu tautību, dažāda vecuma sievietes. Zeļļu ielā Pārdaugavā notiek “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” mēģinājums. Pagalmā notiek

P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs maija beigās atvērs telpu mākslas izstādei, kas aicinās sarunāties par psihisko veselību „Kā es jūtos pēdējā laikā”. Saruna ar izstādes māksliniekiem Ievu Vīksni un Andri Kaļiņinu, kā arī mākslas terapeiti Lību Bērziņu. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā 26. maijā atklās Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotu izstādi “Kā es jūtos pēdējā laikā”, radot telpu, kurā dažādu jomu mākslinieki – viņu vidū Anda Lāce, Līga Spunde, fotogrāfs Reinis Hofmanis, Anna Salmane, scenogrāfi Krista un  Reinis Dzudzilo, Rasa Jansone, Zane Tuča, skaņu mākslinieks Ernests Vilsons, Sanita Tauriņa – savos darbos runās par psihiskās veselības tēmu. Kādam tā būs izdzīvota personīgā vai tuvinieku slimības pieredze, kāds izvēlēsies runāt par šo tēmu plašākos vilcienos – par sabiedrības aizspriedumiem vai noklusēšanu psihiskās veselības vai neveselības jomā. Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar izstādes “Kā es jūtos pēdējā laikā” dalībniekiem – jauno mediju mākslinieci Ievu Vīksni, scenog

Dievturība un japāņu šinto – divas kultūras, divas reliģijas, kuras savu apvienojumu radušas japāņu valodas zinātāja, gida un kultūras pētnieka Uģa Nasteviča personībā. Viņš šobrīd strādā pie latviešu tautas dziesmu tulkojuma japāniski, bet nesen viņa apgādā "Puzuri" iznācis bilinguāls japāņu haiku krājums, kurš papildināts ar audiogrāmatu, tapis izdevums arī Braila rakstā. Raidījuma sākumā izskanējušais dzejolis ir no nesen iznākušā bilinguālā krājuma “Japāņu dzeja”, tā izdevējs, atdzejotājs, raidījuma viesis un arī dzejoļa priekšā lasītājs ir Uģis Nastevičs. “Japāņu dzejas” atvēršanas svētki pavisam nesen tika nosvinēti Latvijas Neredzīgo bibliotēkā, jo “Japāņu dzeja” – tie ir veseli divi atšķirīgi izdevumi. Viens – parastajā drukā, bet otrs – Braila rakstā, ko vēl papildina audio ieraksts, kurā iespējams dzirdēt kā šos dzejoļus japāniski lasa viesstudents Daiki Kobajaši no Odavaras Japānā, bet latviešu valodā – atdzejotājs Uģis Nastevičs. Un tā neparastā ziņa par neredzīgiem domāta “Japāņu dzejas” krāju

Kas ir kopienā balstīta māksla? Kā to atšķirt no amatiermākslas un kā apzināt ētiskos aspektus? Ruckas mākslas fonds vebināru ciklā pievērsies Latvijā tikai nesen aizsāktās kopienu mākslas jēdziena formulēšanai un pieredzes apmaiņai. Raidījumā uzzināsiet par fonda "INITIUM", Ruckas mākslas fonda un muzeju projekta "Vairāk gaismas!" radīto projektu pieredzi un pamanītajiem problēmaspektiem. Raidījuma Augstāk par zemi studijā viesojas trīs starpdisciplināru projektu kuratores, kuras sev nesen kā atklājušas vismaz Latvijā vēl samērā jaunu jomu, kurai kā patreiz vienojošais nosaukums izvēlēts jauns jēdziens “kopienā balstīta māksla”.  Iemesls sarunai ir pavisam konkrēts, šobrīd Ruckas mākslas fonds vebināru ciklā pievērsies Latvijā tikai nesen aizsāktās kopienu mākslas jēdziena formulēšanai un pieredzes apmaiņai. Cikla pirmajā vebinārā piedalījās fonda "INITIUM" valdes priekšsēdētāja un kultūras producente Ieva Niedra, fonda darbības joma ir teātra māksla. Inga Surgunte ir projekta “Vairāk gaismas!” vadītāja, ša

Latvijas Literatūras gada balvai nominēts Kristīne Ilziņas stāstu krājums "Es neliecināšu pret jums". Viena no stāstu vērtībām – precīzas, ar atsaucēm papildinātas liecības par Atmodas gadu notikumiem un personībām. Krājums ir savā ziņā debija, jo Kristīne Ilziņa, agrāk Sadovska, literatūrā sevi pieteikusi ar dzejas krājumu "Jukusī saulespuķe", kas 1997. gadā tika novērtēts arī ar Klāva Elsberga prēmiju. Kopš tā laika vairāk rakstījusi bērniem, tagad ar stāstu krājumu "Es neliecināšu pret jums" aizsākusi rakstīt prozu pieaugušajiem.   Iemesls, kāpēc likās, ka jaunais stāstu krājums varētu būt arī labs iegansts interesantai sarunai – stāstos pierakstītas arī manas paaudzes atmiņas. Stāstu sižeti aptver desmitgadi pirms un pēc pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem – te ir gan Atmodas gadu viļņošanās, sociālie konflikti dauddzīvokļu namu pagalmos, dzelzs priekškara krišanas apjukuma atraisīta ticība ekstrasensiem, īpašumu denacionalizācija, kas klases apsmieto puisēnu pēc gadiem uznes sabiedrības hierarhijas augš

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā šobrīd skatāma izstāde “Vaclavs Špakovskis. Rīgas piezīmju grāmatas”. Kā arhitekts Špakovskis (1883–1973) lielākoties darbojies Polijā, taču viņa idejas par ritmiskās līnijās ietverto vēstījumu dzima tieši Rīgā, mācoties Rīgas Politehniskajā institūtā. Izstāde ir Vaclava Špakovska darbu atgriešanās Rīgā, izstādi pavadošā programma meklē viņa ideju saiknes ar laikmetīgo mūziku un Latvijas mākslinieku darbiem. Poļu arhitekts, inženieris Vaclavs Špakovskis dzimis 1883. gadā Varšavā, Polijā, 1897. gadā kopā ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu, kur 1902. gadā sāka studēt arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā (tagadējā Rīgas Tehniskajā universitātē). Latvijas Laikmetīgās mākslas centra, sadarbībā ar Ādama Mickēviča institūtu Varšavā un Lodzas Mākslas muzeju rīkotās izstādes “Vaclavs Špakovskis. Rīgas piezīmju grāmatas” vienā no zālēm izstādīti lielāki zīmējumi, kuros milimetru platas līnijas mērķtiecīgi, simetriski veido sarežģītus rakstus. Īpaši iekārtoti stendi ļauj uz sienas re