Augstk Par Zemi

Kādu mūziku klausījusies Aspazija, Rūdolfs Blaumanis vai Ojārs Vācietis? Memoriālo muzeju apvienības mājas lapā tagad sadaļā “Personības” ir jauna tēma „Personības klausās”, kas gan ar interneta vietnē Spotify vai Youtube izveidota mūzikas ierakstu saraksta, gan muzejnieku sniegto komentāru palīdzību aicina izzināt un iepazīt rakstnieku muzikālo gaumi.

Populārzinātniskais izdevums “Lielā smaržu grāmata: smaržmīļiem visā pasaulē” izseko pa desmitgadēm, kā mūsdienu pasaulē mainījušās parfimēru radītās smaržas un to vēstījums. Saistību starp smaržu un stāstu pamanījusi rakstniece Dace Rukšāne, kura gan nesen iznākušajam romānam “Džikī”, gan triloģijas iepriekšējam romānam “Krieva āda” devusi smaržu nosaukumus. Attiecīgās smaržas rašanās stāsts ir būtiska romāna sižeta sastāvdaļa, saistība ar maņām arī rakstnieces valodu darījusi ļoti vielisku un juteklisku. Smaržas un stāsts! Saruna ar “Lielās smaržu grāmatas” tulkotāju un smaržzini Mariku Rozenbergu un rakstnieci Daci Rukšāni. Arvien biežāk grāmatu lappusēs slēpjas kvadrātkodi. Lasot kādu romānu, kvadrātkods var aizvest jūs uz „youtube” vietni. Un ja tā padomā, mērķis iesaistīt kādā stāstā iespējami daudz maņu literatūrā nav nekas jauns. Bērnu grāmatas papildina no lappusēm izkāpuši priekšmeti, fantāzijas romānos tiek zīmētas kartes. Grāmatu mākslas uzdevums ir lasītāju aizvest tekstam paralēlā ceļojumā. Dz

Dziesminiece Kristīne Sudmale-Locika albumā “Tā, kas nepāriet” izdevusi savas mūža garumā krātās autordziesmas. Stāsts par šo dziesmu tapšanu ir arī stāsts par Liepājas dziedošo Sudmaļu ģimeni, koncertu ierakstīšanu pirms Atmodas gados, līdzdalību “Turaidas rozes” vienā no sastāviem, Austras bērnos pavadītajiem gadiem, kā arī liturģiskās mūzikas nozīmi Kristīnes patreizējā dzīvē.

Nesen atvēršanas svētkus svinēja L. jaunākais krājums “Nestāsti”.  L. pseidonīms tapis, atmetot agrākās identitātes. L. – dzimtā uzvārdā Liene Štāla ir Liepājas dzejniece jau kopš 1990. gadiem, trīs dzejoļu krājumu autore. Liene Gūtmane – ar šo uzvārdu viņa paspējusi izstudēt baltu filoloģiju, strādāt kā latviešu un vācu valodas skolotāja Liepājā, mācīt latviešu valodu šo valodu nezinošajiem Varšavas universitātes Baltistikas nodaļā. Patreizējā Liene ceļo līdzi savam vīram, poļu diplomātam, šobrīd ģimenes dzīves vieta ir Šveicē, Bernē. L. rakstītie “nestāsti” ir šeit dzīvojot piedzīvotā poētiskas piezīmes. Pirms nedēļas Rīgā norisinājās Latvijas grāmatu izstāde, kurā īpašs stends un pasākums bija ekstra vērtajiem kurzemniekiem, un pie Kurzemes literātiem – liepājniekiem – sevi pieskaita arī dzejniece L., kuras jaunākās grāmatas “Nestāsti’ atvēršanas svētki arī notika grāmatsvētku ietvaros. Viens no jautājumiem L. – kāpēc šāds pseidonīms? Un atbilde atrodama grāmatas “Nestāsti” vāciņa iekšpusē, kurā autore uz

Divas izstādes. Mākslinieces Sandras Strēles personālizstādi “Nenotikušās izstādes. Brikšņi” veido gada laikā tapušu divdesmit piecu monumentālu lielformāta gleznojumu cikls. Tā skatāma Rīgas mākslas telpā. Rasas Jansones “Izlīguma izstāde” ar scenogrāfiskiem objektiem, kolāžām un lielformāta gleznām apdzīvo Bauskas muzeja telpas, risinot mātes – vecmāmiņas – Dievmātes Marijas tēmu. Zinu, ka abas mākslinieces ir savstarpēji pazīstamas, sadarbojas – Rasa Jansone rakstījusi ievadvārdus Sandras Strēles personālizstādei, Sandra tikko atgriezusies no iepriekšējā nedēļas nogalē Bauskā notikušās Rasas Jansones izstādes atklāšanas. Abas šīs izstādes vizuāli ir ļoti atšķirīgas … Rasa Jansone raksta Sandras Strēles personālizstādes ievadvārdos: “Nosacīti Sandru varētu ievietot Latvijas glezniecības visdrošākajā, tradīcijām bagātākā un skatītāju mīlētākā žanra – ainavas glezniecības – lauciņā. Uz to vedina pats izstādes nosaukums, kurā ietverts tipiskākais Latvijas ainavas raksturlielums – brikšņi – sīku, smalku krūmā

Režisores Kristīnes Briedes filma “Svārstības” šogad izvēlēta kā Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” viena no atklāšanas filmām. Filmā nav režisores sprieduma par filmā skarto tēmu - sieviešu ordināciju. Taču poētiskais notiekošā fiksējums uzjunda jautājumus. Kādas ir mūsdienu cilvēka attiecības ar Dievu? Vai netaisnība, kas nebūtu pieļaujama laicīgajā dzīvē, tomēr var pastāvēt baznīcas dzīves ietvaros? Kāpēc kristietība mūsdienās ir zaudējusi vadošo lomu sabiedrības dzīvē? Nesen uz Dailes teātra skatuves Viestura Kairiša režijā tapušajā Ibsena “Brandā” galveno varoni iemieso sieviete. “Vai tu esi mācītāja”, izrādē Brandam jautā ciematnieki. “Kapelāne”, izlabo aktrise Ieva Segliņa, jo šai iestudējumā Henrika Ibsena lugu mūsdienu Latvijas realitātei pielāgojusi dramaturģe Justīne Kļava. Šāds labojums patiešām ir Latvijas mūsdienas un realitāte, jo jau kopš agrīnajiem Atmodas gadiem Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB) veidojusies pozīcija, kas liedz sievietēm ieņemt baznīcā garīgus amatus, vi

Ivars Šteinbergs – dzejnieks, literatūrzinātnieks, 2020. gadā debitēja ar dzejas krājumu “Strops”, tagad iznācis viņa otrais dzejoļu krājums “Jaunība”. Kā anotācijā teikts – tas ir veltījums autora paaudzei, kas uzaugusi 21. gadsimta sākumā.  Krājumam ir trīs daļas: pirmā eposa veidā attēlo kādas rokgrupas ceļu uz koncerta vietu. Otrajā aprakstīta stopēšana pa Eiropu. Trešā sadaļa “Ar mēli” ir krājuma varoņa jutekliskuma un intimitātes pieredze. Vai jaunība, aprakstīta dzejā, var pārtapt pārlaicīgā un vairākām paaudzēm saprotamā pieredzē? Dzejoļu sižetos pavīd autobiogrāfiski motīvi: Ivars Šteinbergs patiešām ir spēlējis grupā, hipijpaaudzes literatūras iedvesmots ar draugu stopējis uz Parīzi. Un tomēr, pārradīts valodā, drīzāk tas ir stāsts par to, kādu autors vēlētos atcerēties savu jaunību. Lasot šo dzejas medu, tagad arī es varu apgalvot, ka tā tikpat labi ir mana jaunība. Triptiha “Jaunība” pirmā daļa sarakstīta daktilā, eposiem raksturīgajā pantmērā, un – lūk, varoņi jau ir tikuši līdz zālei, kur nupa

Iznācis Martas Šustes pētījums “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” par trīspadsmit Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām Krievijas impērijā, no kurām viena darbojās arī Rīgā. Februāra sākumā "Zuzeum" gaidāma arī plaša Kuzņecovu porcelāna izstāde. Šobrīd interneta vietnēs, kurās tiek tirgotas senas mantas,  esmu pamanījusi lielu interesi par porcelānu, jo īpaši tādu, kas saistās ar atmiņām. Kuzņecova, Jessena, arī daudz nesenākie Rīgas porcelāna fabrikas ražojumi tiek pārdoti par, kā man šķiet, nesamērīgām naudām. Taču tīri cilvēcīgi rodu tam izskaidrojumu. Porcelāna šķīvis ar zaķīti var atsaukt atmiņā bērnības cīņas ar mannā putru, servīze – viesošanos pie vecmāmiņas. Porcelāns ir trausls, tas skaisti noveco, un satraucoša ir arī apziņa, ka sasisti šie trauki tieši tādi paši kā agrāk vairs nebūs atgūstami. Arī  šai Andra Keiša, Jēkaba Nīmaņa 2009. gadā iedziedātajā dziesmā pieminētajam Kuzņecova porcelānam ir sava noskaņa – tas saistās ar mājīgumu, ko īpaši saglabātu. Marta Šuste pētījumu grāmatā “Kuzņ

Rakstniece Džena Andersone spilgti debitēja ar savu pirmo stāstu krājumu “Dadži”. Otrais stāstu krājums “Sainis” tapis mazāk kā gada laikā, un – tavu pārsteigumu! – tikai daļēji līdzīgs iepriekš rakstītajam. Ko Džena Andersone meklē un vēlas atrast rakstīšanā? Rakstniece Džena Andersone pirms mazliet vairāk kā gada parādījās kā spoža komēta pie latviešu literatūras debesīm ar savu debijas stāstu krājumu “Dadži”, kas tika nominēts arī Latvijas literatūras gada balvai. Ne mazāk pārsteidzoši, ka tik īsā laikā klāt jauns stāstu krājums “Sainis” – patiešām pamatīgs sainis ar stāstiem, grāmata kārtīga ķieģeļa biezumā. Pārsteigums bija arī tas, ka otrajā stāstu krājumā “Sainis” tikai no daži stāstiem turpina pirmajā Dženas Andersones stāstu krājumā iepazīto noskaņu. Rakstnieces īpašā spēja, kas arī padarīja spilgtu viņas debiju literatūrā, ir dziļa empātija, spēja iejusties otra iekšējā pasaulē.  Dženai Andersonei piemīt spēja saskatīt cilvēka traģēdiju šķietami ikdienišķos notikumos, rakstnieces jaunākajā krājumā

Indiešu literatūras un kultūras pētnieces Sigmas Ankravas adaptēts latviski izdots viens no senās Indijas epiem "Rāmajāna" jeb Rāmas ceļš. Mākslas muzejā "Rīgas birža" durvis ver izstāde „Indija – tradīciju zeme”. Kas rietumniekam jāpārslēdz savā racionālajā pasaules uztverē, lai ļautu Indijas kultūrai sevi pārsteigt? Raidījumā divas sarunas par Indijas kultūru, un šobrīd Latvijā pieejamajiem tās izziņas avotiem. Nesen grāmatā iznācis viens no senās Indijas epiem “Rāmajāna” jeb Rāmas ceļš, kuru latviešu valodā adaptējusi indiešu literatūras un kultūras pētniece autore Sigma Ankrava. Šīs nedēļas nogalē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja filiālē "Rīgas birža" durvis ver izstāde “Indija – tradīciju zeme”, kurā aplūkojami būs indiešu amatnieku darinājumi un mākslas darbi no muzeja Baltijā lielākās Indijas mākslas kolekcijas. Taču sāksim ar “Rāmajānu”, epa autors ir leģendārs dzejnieks Valmīkī, un tas ir stāsts ir par Rāmu, Ajodhas princi, viņa tēvu valnieku Dašarathu, Rāmas sirdsmīļoto Sītu, un neskaitāmiem, brī

Fantāzijas romāna “Zaļā dzīle” autors Toms Deimonds Barvidis ar ‘worldbuilding’ jeb pasauļu būvēšanu aizrāvies jau sen, piektajā klasē izgudrojis mākslīgo valodu, un tad arī sācis fantazēt – kādas varētu būt tās būtnes, kas tajā runā. Spraiga sižeta romāna “Dzelmē” autors Mikus Ozoliņš, risinot romāna sižetu par bīstamu Daugavas dzelmē atstātu padomjlaika mantojumu, pārsteidz ar plašām inženiertehniskajām zināšanām. Romānu rakstīšana kā vaļasprieks: kādu iemeslu pēc cilvēki sāk rakstīt aizraujošu literatūru, kā viņu profesionālās zināšanas tiek izmantotas sižeta veidošanā?  Abas pieminētās ir autoru pirmās grāmatas, abas piederīgas izklaides literatūrai, un tās nav uzrakstītas nevainojami. Raidījumā interesējamies par pašu fenomenu – kas pamudina dzīvē jau situējušos cilvēku, kuram ir izglītība, ģimene, karjera, atrast laiku rakstīšanai, vērienīgu fantāzijas pasauļu radīšanai? Saruna ar Tomu Deimondu Barvidi, Miku Ozoliņu. “Zaļās dzīles” autors Toms Deimonds Barvidis, iespēju izdot savu pirmo grāmatu vinnē

Jaunā gada pirmajā dienā – 2022.gadu noslēdzošā dienasgrāmata. Caurviju sajūta – laiki kļuvuši samērojami. Gada beigās tādu vai citādu inventarizāciju veic pilnīgi visi. Un arī man kolēģi  raidījumam Augstāk par zemi palūdz ierunāt jaunu vispārējo džinglu. Nesākšu jūs apgrūtināt ar sīkumiem, īsi sakot – man no jauna jāsacer kāds skanīgs teikums, kā iepazīstināt, par ko tad ir raidījums. Esošais raidījuma džingls – “man gribas radīt to sajūtu” – skan jau vairāk nekā desmit gadus. Kad tas ēterā izskanēja pirmo reizi, atceros, Uldis Bērziņš, toreiz vēl šai saulē, teica, ka nevajag tik daudz par to drošības sajūtu. Labi, pieņemsim, ka tā spēle, kurā bērni ķer viens otru, un to, kurš ir augstāk par zemi, nedrīkst ķert, nav par drošības sajūtu. Bet par ko tad? Lauzot galvu, man bija sajūta, ka garām aizlido brīnumputns, plaukstā paliek vien spalva, un uz spalvas rakstīts “spēle”. Vai nav par cinisku šim laikam? Eiropā trako karš, vai ir īstais brīdis pieņemt padomu, ka drošība nav nemaz tik svarīga? Un vai nav p

Tamāras Horihas Zerņas romāns “Meitiņa” ir par Krievijas iebrukuma Ukrainā pirmo vilni 2014. gadā, autore pati ir strādājusi tolaik kā Ukrainas armijas brīvprātīgā un daudzi no attēlotajiem notikumiem ir pašas piedzīvoti. Šī gada Adventē rakstniece, šobrīd Tamāra Duda, viesojās Rīgā, kā pati to formulēja – viņas ģimenei ir atvaļinājums no kara. Ir kāda īpaša grāmata, kas man šopavasar palīdzēja pārdzīvot Krievijas uzbrukuma Ukrainā radīto šoku, tā ir Tamāras Horihas Zerņas  “Meitiņa”. Romāns jau šobrīd Ukrainā iekļauts Ukrainas grāmatu institūta trīsdesmit nozīmīgāko pēc 1991. gada iznākušo grāmatu sarakstā, šogad saņēmis arī Ševčenko Nacionālo balvu, kas ir Ukrainas augstākais apbalvojums literatūrā. “Meitiņa” ir par Ukrainas karu, taču nevis par šopavasar notikušo iebrukumu, bet gan par kara sākumu 2014. gadā. Rakstniece pati laikā no 2014. līdz 2016. gadam strādāja kā Ukrainas armijas brīvprātīgā, un intervijās Tamāra Duda neslēpj, ka “Meitiņā” attēloti viņas satiktie cilvēki un notikumi. Par šo romānu

"Dirty Deal Teatro" tapušais ukrainietes Sofijas Meļņikovas un režisora Valtera Sīļa iestudējums "Drama queen" ir ļoti personisks stāsts. Par Ukrainu un karu, taču patiesībā tas ir mīlas stāsts, kurā vilktas paralēles starp spriedzi un netaisnības sajūtu, ko rada Krievijas iebrukums Ukrainā, un izmisumu, ko rada emocionāli vardarbīgas attiecības ar vistuvāko cilvēku. "Drama queen" ir patiesa pieredze, un daudzējādā ziņā tā atšķiras no mediju izveidotajiem priekšstatiem par ukraiņu bēgļu dzīvi. Izrāde „Drama queen” tiek spēlēta ukraiņu valodā ar latviešu subtitriem, jo tās dramaturģiskā materiāla autore, režisore un arī vienīgā aktrise ir ukrainiete Sofija Meļņikova, izrādes otrs režisors ir Valters Sīlis. Izrādes “Drama queen” noskaņa: Kristīnes Rezvoh radītā scenogrāfija ir minimālistiska. Divi lieli ekrāni, uz kuriem parādās telefonā rakstīto īsziņu teksts. Izrādes fragmentā raidījuma sākumā Sofija Meļņikova stāstīja, ka, tieši telefona ekrāns bijusi pasaule, kurā viņa patvērusies, piedzīvojot Krievijas i

Dzejnieks, atdzejotājs, esejists Hermanis Marģers Majevskis (1951. - 2001.) pieder pie izcilo dzejnieku, atdzejotāju paaudzes, kuri literatūrā ienāca pagājušā gadsimta 70. gados. Hermaņa Marģera Majevska dzīve noritējusi starp Latviju un Lietuvu, un šobrīd tieši Lietuvas puse devusi savu ieguldījumu, lai atgādinātu par dzejnieku. Izdevniecībā “Hieronimus” latviešu – lietuviešu bilingvālā izdevumā iznākusi dzejas izlase “Pretstraumes čuksti”, kurā apkopoti un atdzejoti lietuviski gandrīz visi viņa dzejoļi no iepriekšējiem krājumiem. Īsu brīdi, no 1974. līdz 1975. gadam strādājis arī Latvijas Radio literāro raidījumu redakcijā. Tālākā Radio fonotēkā glabātā intervija ar dzejnieku Valdi Luksu tā laika ideoloģijas nospiedumu dēļ vairs nav atskaņojama, taču balss turpina skanēt, un ik pa laikam Hermaņa Marģera Majevska dzeju, un arī atdzejojumus sev atklāj un novērtē šīs paaudzes dzejnieki.  Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem, Hermaņa Marģera Majevska dzīve  gan darba, gan privātu apstākļu dēļ, noritējusi s

Raidījumā Augstāk par zemi pabūsim fotogrāfa Reiņa Hofmaņa jaunākajā izstādē “Telpa Nr. 13”, kas šobrīd skatāma ISSP galerijā Rīgā, Berga bazārā. Sarunā ar fotogrāfu pievērsīsimies viņa darbos skartajām tēmām: Kas tik pievilcīgs ir ainavā bez cilvēka? Vai fotogrāfiju var “nomedīt” vai darba ideja piedzimst galvā? Kāpēc māksliniekam patīk veidot fotogrāfiju sērijas, itin kā kolekcionēt faktus, izpētīt paša pieteikto tēmu? Vadi, kanalizācijas caurules, dīvainas formas telpas, kas lielākoties radušās pielāgojot iepriekšējos gadsimtos celtās ēkas mūsdienu vajadzībām. Tā ir daudzu gadu garumā sakrāta fotogrāfiju sērija, kuru raidījuma sākumā spilgti raksturoja izstādes scenogrāfs un telpiskā risinājuma autors Aleksejs Beļeckis. Reinis Hofmanis ir fotogrāfs, kuru interesē cilvēks. Izstāde “Telpa Nr. 13” ir par cilvēka vajadzībām, skaistuma izpratni, attiecībām ar vēsturi, taču pats cilvēks šajās fotogrāfijas, nav redzams.  Izstādes kuratore Iveta Gabaliņa. Es Reini Hofmani tieši tā arī iepazinu – viņš fotogrāfēja

Māris Bišofs pats noliedz, ka viņa zīmējumi preses izdevumos – 1980. - 90. gados bija „Times”, dzīvojot Latvijā, tā ir „Diena”, „Rīgas Laiks”, „IR” – būtu pielīdzināmi karikatūrām. Tās drīzāk ir grafiski uzzīmētas pārdomas. Mākslinieks tagad kļuvis arī par stāstu autoru, daži no tiem ir īsāki, vairāk novērojumi vai anekdotes, daži – ar kārtīgu sižetu un stāstījumu. Lielākoties tie jau publicēti interneta žurnālā „Satori”, „Rīgas Laikā”, „Artteritory”, tagad tie savākti kopā grāmatas formātā ar nosaukumu „Dom-raxti”. Māris Bišofs, mākslinieks ar neparastu dzīves stāstu, un neparasts arī savā mākslā.  Dzīves stāsts Mārim Bišofam neparasts ir tamdēļ, ka viņš ir viens no nedaudzajiem, kam izdevās atstāt Padomju Savienību, kas vēlāk pavēra iespēju pasaules mēroga atzinībai: 1980. gadu beigās un 1990. gadu sākumā Bišofa zīmējumi bija gandrīz katrā žurnāla „Times” numurā. Atgriežoties Latvijā viņš ir zīmējis un joprojām zīmē Latvijas preses izdevumiem – “Diena”, “Rīgas Laiks”, “IR”. Neparasts mākslas žanra ziņā, jo

Valters Dakša izved grāmatas. Ja kādam rodas vajadzība atbrīvot dzīvokli no savas vai mantotās bibliotēkas, viņš uzņemas “pastarās tiesas” funkcijas, šīs grāmatas izglābjot vai nododot makulatūrā. Bukinista veikaliņa peļņa tiek izmantota jaunu grāmatu izdošanai, kam šogad pievienojies arī literārs žurnāls “Avīzes Nosaukums”. Šis raidījums Augstāk par zemi būs stāsts par grāmatām kā misiju, bet arī par draudzību un veselīgu humora izjūtu. Kaut kādā brīdī tas viss ir kļuvis ļoti nopietni: “Avīzes Nosaukums” izsludinājis žurnāla abonēšanas kampaņu, kas nozīmē saistību uzņemšanos, un arī “Valters Dakša” izdoto autoru skaits ik gadus aug. Valters Dakša – ir gan raidījuma sarunbiedra vārds, gan arī izdevniecības nosaukums. Kādā brīdī pamanīju, ka Valters Dakša ar savu klātbūtni pamatīgi cauraudis Latvijas grāmatniecību, un arī manai informācijas telpai piezadzies pamazām un daudzveidīgi. Kur gan citur vērsīsies, ja ne pie Valtera Dakšas, ja, kārtojot grāmatplauktu, pāri palikusi kaudzīte ar grāmatām? Valters Dakš

Dzejnieka Krišjāņa Zeļģa un programmētājas, folkloras kopējas Ilzes Borodkinas pieredze Zemessardzes apmācībās, samērota ar dzejnieka, rakstnieka, politiķa Jāņa Akurātera pirms simts gadiem Ziemassvētku kauju laikā dienasgrāmtā rakstīto. Sarunājamies par izvēles fiziskā cīņā aizstāvēt savu zemi, cilvēciskās pieredzes pusi. Viennozīmīgo attieksmi pret visu, kas saistīts ar ieročiem, kā potenciālu ļaunumu, sabojāja karš Ukrainā, pierādot, ka reizēm nav citu iespēju, lai nepieļautu savas nācijas un vēstures noslaucīšanu no zemes virsas. Vai laiki, laikmeti vispār ir salīdzināmi? Vai salīdzināma šobrīd un pirms simts gadiem pastāvējušās zemessardzes pieredze? Pieredze, kāda bija latviešu strēlniekiem kara laukā, iesākumā dienot Krievijas impērijas karaspēkā, vēlāk izdarot idejisku izvēli? Un pieredze, ko mūsdienās miera laikā gūst civilists, lai Zemessardzes mācībās apzināti meklētu atbildi uz jautājumu, kāda būtu pareizākā viņa rīcība stundā X? Šādas sarunu tēmas pieteikums lielā mērā bija gājiens nezināmajā,

Vizuāli skaistais un fotogrāfijām bagātīgi ilustrētais izdevums “Atslēgas” tapis, pielāgojot lasīšanai Mārtiņa Ķibilda rakstītos aizkadra tekstus vērienīgajam, “VFS Films” un Latvijas Televīzijas radītajam raidījumu ciklam “Atslēgas”. Grāmatas tapšanas iniciatori ir Mārtiņa Ķibilda ģimene, ieceres mērķis bijis ne tikai saglabāt izcilas personības piemiņu, bet padarīt viņa veikumu ilglaicīgāku un pielietojamāku. Grāmata “Atslēgas” tulkota arī angļu un krievu valodās, papildināta ar “Skolotāja burtnīcu”. Džinglu, ar ko iesākām šo raidījumu, atpazīs daudzi. “VFS Films” un Latvijas televīzijas 2018. gadā radītais raidījumu cikls “Atslēgas” nekur nav pazudis: visas “Atslēgu” sērijas joprojām noskatāmas “VFS Films” studijas mājas lapā, tās bieži atkārtojumā rāda Latvijas Televīzijā, skolotāji izmanto vēstures stundās. Tagad pieejama arī grāmata. Nesen iznākušais, vizuāli skaistais,  un  fotogrāfijām bagātīgi ilustrētais izdevums “Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi” tapis Mārtiņa Ķibilda rakstītos raidījuma aiz