Dzimtas Saknes

Viņi ir mūsu kaimiņi, radinieki, skolotāji – tā vai citādi esam raduši domāt par vācbaltiešiem, kuri meklē savas dzimtas saknes, vietas un cilvēkus Latvijā. Mēs šoreiz meklējam tikai vienas dzimtas – fon Hiršheidu – saknes un pēctečus, bet visvairāk – grāmatizdevēja Harro fon Hiršheida atstāto kultūrmantojumu baltiešu grāmatniecībā.  Raidījuma Dzimtas saknes ģeogrāfija šoreiz – Aizpute, Rīga, Lineburga. Šo raidījumu Dzimtas saknes bija ļoti sarežģīti veidot, bija sajūta, ka pavelc vienu diedziņu un tur jau ris vaļa vesels kamols. Ļoti emocionāls, vēsturiski piesātināts un ļoti sarežģīts. Šoreiz mēģinām izstāstīt stāstu par vienu vācbaltiešu dzimtu. Sākām interesēties un tas izrādījās bezgala aizraujoši. Tāpēc ir daudz emociju, daudz skaistu stāstu šajā reizē. Iesākumā jurista un politologa Egila Levita teiktais. Viņš jau daudzus gadus sadarbojas ar izdevumu “Baltische Briefe”. “Šajā kopienā svarīgā ir vispārējā publiskā kopiena, ja tā var teikt, kur visi piedalās, bet tas ir tikai vācbaltiešiem, ne vācieši

Mākslinieki trijās paaudzēs - tāda ir Zariņu dzimta. Gleznotājs un pedagogs Indulis Zariņš aizsācis dzimtas mākslinieku līniju, ko turpina viņa dēli Kristaps un Kaspars, arī viņu sievas ir mākslinieces un mazmeita Paula Zariņa-Zēmane tāpat. Taču raidījumā iepazīsim piecas šīs dzimtas paaudzes, arī vīrus ar inženierprasmēm un sievas, kuru dzīves piepildījumu ir rūpes par ģimeni. Dažādās situācijās, arī dažādās vietās - gan Mākslas akadēmijā, kur strādā vairāki no šīs dzimtas, gan veikalā „Pedants”, kur saimnieko Kaspars Zariņš, gan mājās pie Paulas, gan Radio studijā tiekamies ar dažādu paaudžu Zariņiem.

Šī gada pavasarī lībiešu un angļu valodā nāca klajā mūsdienu lībiešu dzejas krājums, kurā lasāmas arī mākslinieces Baibas Dambergas dzejas rindas. Savukārt septembrī atklāja Latvijas Universitātes Lībiešu institūtu, par kuru droši vien ļoti priecātos viens no šīs tautas valodas kopējiem – kultūras darbinieks teicējs un dzejnieks Pēteris Dambergs. Par lībiešu Dambergu dzimtu stāsta Pētera Damberga dēls, ārsts Valdis Dambergs, Pētera Damberga brāļa meita – māksliniece Baiba Damberga, viņas meita modes blogere Anete Ozoliņa. Ierakstā skan paša Pētera balss un Baibas Dambergas meitu dziesmas lībiešu valodā. Pēteris Dambergs, kura 110. dzimšanas dienu pieminēs nākamajā gadā, ilgstoši strādāja par skolotāju dažādās skolās, bet sākot  no pusaudža  gadiem pats sāka pierakstīt lībiešu valodas paraugus, gan lībiešu folkloru. Dzīves laikā izdevis lībiešu sarunvalodas grāmatu, pētījusi šo valodu un darbojies pie  lībiešu vārdnīcas sastādīšanas. Tāpat arī  ļoti aktīvi iesaistījies lībiešu kultūras dzīves veidošanā un līb

Mākslinieks un scenogrāfs Oskars Muižnieks (1922 – 1984), viens no tuvākajiem Eduarda Smiļģa palīgiem režisora pēdējā radošajā posmā. Muižniekam tāpat kā Smiļģim īpaši patikuši lielinscenējumi, jo interesanti bijis meklēt izrādes atslēgu. Par teātra vēsturē paliekošiem jāmin tādi iestudējumi kā „Ziedošais tuksnesis”, „Pazudušais dēls”, „Marija Stjuarte”, „Gesta Berlings” un „Normunda meitene”. Savukārt Oskara Muižnieka dzimtas ceļi ļauj ielūkoties Latvijas vēsturē no dzimtbūšanas laikiem, no 1905.gada notikumiem un pasaules kariem līdz mūsu dienām. Ar dzimtas aizsākumu saistīts arī kāds līdz galam nepierādīts, tomēr ticams stāsts par Napoleona armijas karavīru, kas varbūt ievijis kādu cittautu iezīmi šīs dzimtas pārstāvjos. Raidījumā “Dzimtas saknes” tiekamies ar brāļiem – Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku un mākslinieku Ģirtu Muižnieku, uzklausām Oskara Muižnieka pēdējās sievas Rūtas Muižnieces atmiņas un ielūkojamies viņas nopietnajā pētījumā par Muižnieku dzimtu. Skan arī paša Oskara Muiž

Kuplās Kārklu ģimenes zars ir viens no auglīgākajiem spēcīgās un tradīcijām bagātās Vaivodu dzimtas kokā, kas savas saknes dziļi laidis Vārkavas novada Vanagos, kur Jāņa un Ksavērijas Vaivodu ģimenē piedzima un uzauga kultūras darbiniece, tradicionālās kultūras kopēja un folkloras kopas “Ceiruleits” dibinātāja un vadītāja, Lielo folkloras gada balvu laureāte Anna Kārkle, viņas māsa folkloras ansambļa „Vōlyudzeite” vadītāja Helēna Ērgle un brālis Juris Vaivods, komponists, diriģents un Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs. Mūzikas, folkloras un tradicionālās kultūras pazinēju vidū šobrīd tālu izskanējušas arī Annas Kārkles bērnu balsis – etnomuzikoloģe Kristīne Kākle-Kalniņa, kopā ar brāli Edgaru Kārkli muzicē apvienībās “Brāļi un māsas” un “Raxtu Raxti”, bet kopā ar māsu Agnesi Kārkli visi trīs viņi savu bērnību un jaunību izdzīvojuši kā “ceiruleiši”, kur tagad savas gaitas uzsākuši arī nu jau nākamā paaudze – viņu bērni. Šoreiz raidījumā ielūkosimies šajā tradīcijām bagātajā Vaivodu dzimtā, kurā mūzikai,

2018.gada maijā svinam režisora, dramaturga, aktiera, teorētiķa, publicista un tulkotāja, fantasta, romantiķa un dēkaiņa Pētera Pētersona 95. dzimšanas dienu. Latvijas kultūras kanonā ierakstīts viņa Dzejas teātris un izrāde „Spēlē, Spēlmani!”, bet viņa dzimtā ierakstīti daudzi, kuri jau kopš bērnības elpojuši inteliģenci. Raidījumā „Dzimtas saknes” tiekamies ar Pētera Pētersona meitu Karinu Pētersoni un mazdēliem Dāvi un Tomu Auškāpiem. Raidījuma ievadā skan viņa balss, kas iemūžināta Pietuka Krustiņa lomā filmā „Mērnieku laiki”, bet viņā pašā bija daudz no tautas gara modinātāja. Goda mielasts ar augstām dzejām, koriem, lašiem, aktieriem un dziesmām varētu sākties, svinot Pētera Pētersona 95. dzimšanas dienu. Mēs varētu svinēt, ja vien – tajā naktī, braucot uz Apšuciemu no Jelgavas, kur viņš saka runu Alunāna jubilejā, 1998. gadā autoavārijā neietu bojā Runcis, kā viņu visi sauca, un Nora, viņa sieva Eleonora. Kaut gan – kā vēlāk teiks mazdēls Toms, viņi jau nekur nav aizgājuši… Būtu pagodinoši domāt, ka R

Aprīļa beigas Latgalē zīmīgas ar vairākus gadu desmitus izkoptām Podnieku dienu tradīcijām. Kāda krietna Latgales podnieku dzimta – Ušpeļi – ir aktīvi piedalījušies šīs tradīcijas iedibināšanā un ir ikgadēji Latgales podnieku dienu dalībnieki. Meistaru - Pētera, Aivara un Vēsmas, Antona un Andra mājās ir kurējušies Podnieku dienu centrālie cepļi. Ušpeļu dzimta ir Latvijā vienīgā, kurā nu jau sestajā paaudzē tiešā pēctecībā atrodami vairāki spilgti podnieki. Lai arī dziļajām podniecības saknēm nav taustāmu pierādījumu, stāsti, kurus dzimtas ļaudis stāstījuši cits citam, viennozīmīgi to apliecina. Savukārt dokumentētajā informācijā pirmās ziņas par Ušpeļu keramiku meklējamas tālajā 1800. gadā un stāsta par Antonišķu muižas Dubu sādžā dzīvojošā Ignata Ušpeļa radošo darbošanos. Šī, no podniekiem slavenā Silajāņu pagasta nākusī dzimta, sevī slēpj daudz interesantu un laikam zīmīgu cilvēkstāstu.

Vazdiku dzimtas fenomens latviešu teātrī. Vilmas Lasmanes un Hermaņa Vazdika un viņu bērnu - Ilzes un Ulža Vazdiku radīto dažādo tēlu un raksturu nospiedumu Latvijas skatuves mākslā. Fenomens latviešu teātrī – četri aktieri Vazdiki. Hermanis, īstā vārdā Ērmanis Vazdiks (1906-1994), liepājnieks, kas Rīgā nonāca pēc Liepājas strādnieku arodbiedrības kursiem un Strādnieku teātra kursiem. Pēc tam strādāja Daugavpilī. Tur iepazinās ar tikko Dramatiskos kursus beigušo jauno aktrisi Vilmu Lasmani (1917- 1991). Lomas Raiņa „Pūt vējiņi” iestudējumā viņus satuvināja – viņš bija Gatiņš, viņa Baibiņa. Tā satuvināja, ka pēc tam Hermanis Vazdiks Silvijas Geikinas grāmatā par Vazdiku dzimtu atzina: “Nu tā samīlējos, nu varbūt saspēlējos.” Bet abi ļoti vēlējās strādāt Rīgā, vispirms paveicās Hermanim, viņš nonāca Dailes teātra mazajā ansamblī. Pēc gada viņam Rīgā un tajā pašā teātrī pievienojās Vilma. Viņi strādāja slavenajā Smiļģa atmosfēras radītājā Dailes teātrī. Vecākiem nezinot, viņu bērni, kuri dzima ļoti bargajā lai

Viņš bija spilgta personība Latvijas kino – scenārists, režisors, operators, sportists, rakstnieks, ceļotājs – un arī šīs vēl nebūt nav visas darbības jomas, kas raksturo Ansi Epneru. Viņš ir neparasta personība Latvijas kino pasaulē, jo vienmēr neapslāpēta radošuma urdīts, arī kino iespējās meklēja jaunus ceļus. Režisoru interesēja filmu montāžas vēl neizzinātās iespējas, jaunas vēstījuma formas, savas kino valodas izkopšana, ko viņš meistarīgi attīstīja. Anša Epnera intereses kino bija ļoti daudzveidīgas: kultūra un sports, vēsture, latviskā identitāte un pasaules izzināšanas iespējas. Viņš kļuva par Latvijā pirmo profesoru kino jomā, nacionālās kino izglītības pamatlicēju un Anša Epnera vadībā Latvijas Kultūras akadēmiju absolvēja pirmie Latvijā izglītotie filmu režisori – paaudze, kas tagad veiksmīgi turpina savu misiju kino. Pagājušajā gada oktobrī Latvijas Kultūras akadēmija un Rīgas Kino muzejs sadarbībā ar Latvijas Nacionālo arhīvu un Latvijas Kinematogrāfistu savienību svinēja Anša Epnera 80. dzim

“Mūsu senči, galvenokārt senči līdz 12. gadsimtam, kas vēl nebija paverdzināti, bet kaujās jau rūdīti, 50 procentus savas cietās dabas, sava rakstura iedzimtības un pārmantotības ceļā ir nodevuši mūsu tautas nākamām paaudzēm, bet 50 procenti no laika rituma dzīvē iegūtām īpašībām ir pārgājušas šodienas tautas dabā un raksturā,” šo ierakstu 20. gadsimta 70. gados pats magnetofona lentā veicis dakteris Jēkabs Nīmanis. “Mūsu dižozols” – tā raidījumā Dzimtas saknes viņu dēvē tagadējie Nīmaņu dzimtas pārstāvji. Šis ir stāsts gan par Nīmaņu dzimtas pīlāru – pirmo diplomēto bērnu ārstu Jēkabu Nīmani (1892-1979) – cilvēku, kurš vadījis Valsts Rīgas zīdaiņu namu, Valsts Majoru mazbērnu namu, Rīgas pilsētas bērnu slimnīcu, pārcietis abus pasaules karus, bijis izsūtīts un līdz mūža beigām nostrādājis par bērnu ārstu, gan pa viņa spēcīgo turpinājumu – par brāļa mazdēlu Jāni Nīmani, kurš savulaik būvējis kamaniņu trases Cēsīs un Ogrē un izaudzinājis savus bērnus – komponistu Jēkabu Nīmani, tradicionālās un senās mūzikas

Dzejniece Veronika Strēlerte, kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons un viņu dēls dzejnieks, mūziķis un pedagogs Pāvils Johansons ir ģimene, kas rosina izzināt vairāk par viņiem pašiem un viņu saknēm. Dzimta, kura stipri turas Latvijā, taču pasaules notikumi abus vecākus Veroniku un Andreju 1945.gadā pārceļ uz dzīvi Zviedrijā, tur 1947.gadā piedzimst dēls Pāvils. Laima Slava aicina doties līdzi dzimtas pētījumos uz Vaksholmu pie Pāvila Johansona un viņa sievas Lottes, Zviedrijā, uz Karalisko bibliotēku Stokholmā, kur strādā kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš un daudz zina stāstīt par Andreju Johansonu, un ieklausīties atmiņās un pētījumos, ar ko labprāt dalās Latvijā un Zviedrijā sastaptie kultūras ļaudis, kuri iepazinuši šo dzimtu. Johansoni Latvijā, iespējams, no zviedru laikiem Vispirms dodamies uz Vaksholmu, tā ir neliela pilsēta Stokholmas arhipelāgā. Te mīt dzejnieks, mūziķis un pedagogs Pāvils Johansons ar sievu pilnajā vārdā Annu Šarloti Viktoriju Bonneri, viņa starp citu ir dramaturģe, rakstījusi arī ki

“Man liekas, tā apstākļu sakritība un pirmo reizi neatkarīga valsts, ka tas viss bija, kas kopumā izraisīja tādu mīlestību pret savu zemīti, pret savu dzimteni. Apbrīnojami. Un arī tie latvieši, kas bija spiesti aizbraukt uz ārzemēm tajā 1944. gadā. Tāpat joprojām viņi turas pie tā latviskuma. Tas latviskums viņiem bija ļoti svarīgs,” patriotisms un bezgalīga mīlestība pret savu dzimteni. Tieši tā stipro Skrindu dzimtu raksturo māksliniece, gleznotāja Silva Linarte, dzimusi kā Silvija Skrinda. Māksliniece Silva Linarte – Antona Skrindas meita, ir galvenā stāstniece Dzimtas saknēs, kas atklāj dažas no būtiskākajām lappusēm Skrindu dzimtas vēsturē.  “Skrindu ģimene bija ļoti pārliecinoši tendēta uz izglītību, pamatā uz izglītību, jo tur viņi redzēja nākotni Latgalei, Latvijai. Un, kad mēs nonācām Sibīrijā, tādos pilnīgi necilvēcīgos apstākļos. Vienalga, mammai bija absolūti skaidrs – salā, izmisumā, badā, bet skolā,” stāsta Silva Linarte. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="149739" lay

Ja pagājušā gadsimta pašā sākumā kāds rīdzinieks būtu izceļojis no Rīgas un pēc 12 gadiem atgriezies, viņš diez vai pazītu šo pilsētu, kas no miegainas un provinciālas pilsētiņas bija pārvērtusies par Eiropas nozīmēs kultūras pilsētu. Tas nav pārspīlēts, jo nepilnu 12 gadu laikā, kopš Rīgas mērs bija britu izcelsmes rīdzinieks Džordžs Armitsteds, pilsēta pārtapa līdz nepazīšanai. Bija tapusi pirmā elektriskā tramvaja līnija, vairs nevelk zirgi šo transportu, bet mums ir moderns satiksmes līdzeklis, ierīkota moderna centralizēta ūdens apgādes sistēma un pilsētniekiem vairs nav pie pumpjiem jāiet grabināt spaiņus; ielas grezno jūgendstila nami, uzcelts mākslas muzejs, Pilsētas teātris, atvērtas 16 jaunas skolas, iekārtoti parki un atvērts Zooloģiskais dārzs ar 88 dzīvniekiem, izbūvēta preču stacija un osta, atvērtas tautas bibliotēkas un tējnīcas, veicināta rūpniecības un tirdzniecības attīstība. Tā ir tikai daļa no paveiktā, ko 11 gados sešos minēšos un 10 dienās spējis izdarīt izcilais Rīgas mērs Džordžs Armi

Saruna varēja notikt daudzviet pasaulē, bet tā notika, ka ar Jurjānu dzimtu Dzimtas saknes satikās „Jurjānu sapulcē” Jūrmalciemā. Ceļu Latvijas Radio stāstīja māksliniece Kristīne Jurjāne, kura saimnieko Jūrmalciema mājā, no Latgales bija braukusi viņas māsa māksliniece Ieva Jurjāne, no Rīgas – brālis Pāvils Jurjāns, radi – arī no Amerikas, bet visus kopā turēja tēvs – gleznotājs Juris Jurjāns. Klātesoša sarunās arī mamma – gleznotāja un pedagoģe Aija Jurjāne (1944-2015), kura nu jau mūžībā, kā arī tālāki un tuvāki senči – Jura Jurjāna tēvs Pēteris – saukts Divitāvs, un Aijas tēvs – Pāvils Zīle (1901-1960), saukts Papiņš. Jaunā paaudze arī ir klātesoša, gan runājot, gan vairāk klausoties. Jurjānu dzimtā stāsta leģendas no paaudzes paaudzē, tajā dominē radošais gars un arī pedagoģijas gēns. Mijas smiekli, ironija, pašironija, arī par nopietniem notikumiem. Piemēram, par kādu zādzību… Zagļi Jurjānu mājās pabijuši pāris reizes, bet ģimene uz to raugās ar ironiju, jo sudraba biķerīti, no kura iepriekš dzerts,

“Mūsu dzimtā teātrnieki bijuši ļoti sen. Papiņa tēvs Augusts Ķimelis ir bijis muzikants un dziedātājs un acīmredzot runas vīrs, staigājis arī pa kāzām kā aktieris,” par savu dzimtu raidījumā Dzimtas saknes stāsta Māra Ķimele. “Papiņš Vilis Ķimelis bija aktieris Jaunatnes teātrī, bet vecāmamma pa Lāču līniju, kas ir Liepiņa, bija režisore, kas, manuprāt ir ļoti rets gadījums. Tik senā laikā sievietes vispār bieži nestrādāja, kur nu vēl par režisori. Viņa bija aktīva un zinātkāra, viņa aizbrauca uz Berlīni, iepazinās ar laika avangardistiem, ar jaunā teātra aizsācējiem. Ar Brehtu [Bertoldu] nopietni ir kopā strādājusi. Jaunībā sēdēju Jēkaba ielas bibliotēkā [viena no ēkām, kurā kādreiz atradās Latvijas Nacionālā bibliotēka] un pētīju žurnālus. Mani iepriecināja, ka vecmamma ļoti labi rakstīja, viņai bija labi raksti par tālaika Eiropas teātri, kvalitatīvi un gudri. Es viņu pazinu kā vecmammiņu, kā vecmammiņa viņa bija diezgan nešpetna, tādēļ šķita interesanti uzzināt, kāda viņa bija kā radošais cilvēks.” Pašla