Atspere

Pianists un bijušais Bolderājas mūzikas un mākslas skolas direktors Artūrs Cingujevs nule divas nedēļas pavadījis savā jaunajā amatā kā Nacionālās Mākslu vidusskolas direktors. "Atsperes" sarunā jautājam par jauno direktora ikdienu, ko nozīmē pārvaldīt ap 500 cilvēku, kā atjaunot uzticēšanos iestādē pēc iekšēja konflikta, par to, vai mākslinieciskā domāšana maina vadības stilu un to, cik svarīgi arī konkurējošā vidē ir pievērsties tieši sev un sevis izprašanai. Anna Marta Burve: Menedžmenta gars jūsos mīt jau kopš skolas laikiem. (..) Varbūt pat varam runāt par iedzimtību? Ir cilvēki, kas piedzimst ar menedžmenta garu, un tādi, kas nē? Šķiet, ka jums tas nācis dabiski. Mani vienmēr uzrunājušas personības. Un personībām ir viena līdzīga īpašība – katrs no šiem cilvēkiem ir sava ceļa gājējs. Neskatoties ne uz ko, ne uz kādiem apstākļiem. Zināmā vecumā uzdodot jautājumu, kas un kāds es esmu, protams, skatījos apkārt. Mēs dažreiz kaut ko kopējam, mācāmies, meklējam sevi, bet nonācu līdz atziņai, ka vēlos būt

Aktieris un režisors Valdis Lūriņš nupat ģimenes un arī kursabiedru vidū nosvinēja savu 75. jubileju. Krasnojarskā dzimušajam puikam i prātā nenāca, ka atgriežoties Rīgā viņš nokļūs vidē, kas saistīta ar no ikdienas tik atšķirīgo teātra pasauli.  Pat savam pirmdzimtajam viņš bija iecerējis teatrālus vārdus – ja puika, tad Proscēnijs, ja meita, tad Kulise. Kādas ir pirmās bērnības atmiņas no Sibīrijas, kādas nejaušības aizveda uz Pionieru pils un Dailes teātri, kāpēc aizliedza izrādi “Žanna d`Arka”, kā sākās Teātra dienu fenomens un kāda ir šodienas kultūras vide - par to sarunā ar Gundu Vaivodi. Kā nonāci līdz aktiera būšanai? Kas tevi pamudināja? Pilnīgi nejauši. Man bija klasesbiedrs, kurš darbojās Rīgas pionieru pils skolēnu teātrī. To vadīja brīnišķīga sieviete - Astrīda Savisko. Viņas laikabiedri, kuri vēl dzīvi, droši vien Astrīdu atceras ar labu vārdu. Nokļuvu tur pilnīgi nejauši, jo Juris teica - atnāc, tur kaut kāds konkurss. Teicu - kāds konkurss, ko es tur darīšu? Viņš saka - pēc tam būs balle. A

Šonedēļ "Atsperes" viesis ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Baudot rīta kafiju, runājam par izrādi "Milzis", kas pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja janvāra beigās: tajā Ģirts atveido galveno lomu. Protams, uzmanības lokā ir arī vēl citas aktualitātes, kas būtiskas aktiera radošajā ikdienā. Liene Jakovļeva: Tava balss "Klasikā" ir labi pazīstama, jo Latvijas Radio studijā esi ierunājis gana daudz dzejas. Vai tev pašam patīk sevī klausīties un uz sevi skatīties, piemēram, televīzijas ierakstos? Ģirts Krūmiņš: Nē! Un es to nedaru – neklausos un neskatos. (Sirsnīgi smejas.)  Viens no mūsu sarunas pamatakmeņiem ir tava debija Dailes teātrī: tu spēlē Roaldu Dālu izrādē Milzis, ko Dailes teātra Jaunajā zālē iestudējis Gatis Šmits. Vai ar Roalda Dāla grāmatām jau biji pazīstams, pirms nokļuvi pie lugas materiāla? Absolūti nē! Tad, kad man sākumā šo lomu piedāvāja, jautāju – kas ir Roalds Dāls, jo es neizaugu ar viņa grāmatām. Tāpēc šovasar sāku no otra gala: nesāku visa ar lugu, kuru atbīdīju līdz pat pēdējam brīdim, b

"Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu," prāto mākslas kritiķe, kuratore un Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas direktore Daiga Rudzāte. Ar viņu runājam gan par Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas iecerēm šajā gadā un to, kā pārmaiņu laiki ietekmē mākslu, gan arī par Daigas pieredzi, sastopot pasaules mākslas grandus, gan arī par gaidāmo Cēsu Mākslas festivālu, kas šogad svinēs 20 gadu jubileju.  Inta Zēgnere: Kopš pagājušā gada Rīgas mākslas telpa savam nosaukumam ieguvusi vēl vienu papildus vārdu un arī jaunu direktori, un tas nozīmē, ka droši vien iezīmējies arī kāds jauns vektors šīs mākslas telpas dzīvē. Kas ir tās jaunās vēsmas, ar ko mums tepat Kungu ielā šajā gadā būs darīšana? Daiga Rudzāte: Uzreiz gan gribētu teikt, ka pēdējos divus gadus Artūrs Virtmanis, kas joprojām ir Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas radošais direktors, jau bija sācis iepūst jaunu dvašu šajā telpā

Pirmo nedēļu Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora amatā aizvadījis mūsu šīrīta "Atsperes" viesis - vēsturnieks Toms Ķikuts. Sarunājamies par muzeja lomu šodienas sabiedrībā, uzdevumiem, vēstures pētniecību, nākotnes attīstības vīzijām un latvisko spēku. Anete Ašmane-Vilsone: Kā aizritējušas pirmās dienas jaunajā amatā? Iepriekš bijāt direktora vietnieks, pilnīgu pārsteigumu noteikti nav, bet gan jau kādas jaunas sajūtas tomēr ir ienākušas. Toms Ķikuts: Ļoti precīzi - jaunas sajūtas, jauni pienākumi. No otras puses, ritenis turpinās un rit uz priekšu. Ekspozīciju iekārtošana ir tas, ko darīju jau pagājušajā gadā, un tagad paralēli direktora pienākumiem tas ir jāizdara līdz galam tajā detalizācijā, kas bija pirms tam, līdz ar to darba ir daudz. Visvairāk žēl, ka pilnīgi noteikti paliks mazāk laika tam, kas vēsturnieku un muzejnieku interesē visvairāk  - satura plānošana, veidošana, kontakts ar auditoriju, jo man patīk ik pa laikam kādu ekskursiju novadīt. “Kultūras ziņās” teicāt, ka tomēr gribēsiet t

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi not

"Klasikā" ienirstam sintezatoru pasaulē! Sarunājamies ar sintezatoru ražošanas uzņēmuma "Erica Synths" dibinātāju un vadītāju Ģirtu Ozoliņu un mazliet arī ar komponisti Annu Fišeri: uzzinām vairāk par "Hanzas peronā" gaidāmo sintezatoru saietu, kurā satiksies divi sintezatoru kamerorķestri. Proti, 30. novembrī plkst. 19.00 "Hanzas peronā" klausītāji aicināti pieredzēt Latvijas mūzikas dzīvē līdz šim nebijušu notikumu – elektroniskās mūzikas koncertu diviem sintezatoru kamerorķestriem. Vakara programmā – pirmatskaņojums: komponistes Annas Fišeres jaundarbs Noesis astoņiem izpildītājiem un četrpadsmit sintezatoriem, piedaloties mūziķiem no Latvijas klasiskās un elektroniskās mūzikas scēnām, savukārt pirmo reizi dzīvajā izpildījumā – Igaunijas elektroniskās mūzikas leģendas Svena Grunberga (Sven Grünberg) skaņdarbi Igaunijas Elektroniskās mūzikas savienības ansambļa (EMA) sniegumā. Signe Lagzdiņa: "Hanzas peronā" esat iecerējuši sapulcināt sintezatorus: būs veselu divu sintezatoru kamerorķestru koncerts, un

Tuvojoties gadskārtējai teātra balvu pasniegšanas ceremonijai "Spēlmaņu nakts", "Klasikā" viesojas teātra kritiķe, žūrijas komisijas priekšsēdētāja un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska. Runājam gan par "Spēlmaņu nakti" un Henrietas vadīto raidījumu "Kultūrdeva" Latvijas Televīzijā, gan mazliet par balvu "Kilograms kultūras", kuras žūrijas pārstāve arī ir Henrieta, gan par kritiķa likteni un vēl virkni citām būtiskām lietām.   Liene Jakovļeva: Vakar esat lēmuši, rezultātus zināt, mēs tos uzzināsim rīt. Bet kā tev šķiet: kāpēc tieši šī balva starp daudzajām citām uzmirdz visspožāk? Henrieta Verhoustinska: Manuprāt, tāpēc, ka teātra skatītājs ir demokrātiskākā publika! Jo – lai klausītos klasisko vai akadēmisko mūziku, klausītājam vajag būt sagatavotam. Tas ir tāpat kā ar labu vīnu un olīvām: tikai pēc gadiem trīsdesmit cilvēks sāk novērtēt klasisko un akadēmisko mūziku, un lielākoties tas ir sagatavots klausītājs. Ar teātri ir citādi. Kā Kirils Serebreņņikovs teicis – viņam vismīļākais skatītājs ir

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidota

"Bieži vien mēs esam pārāk paši sevī ierāvušies. Mums mazliet pietrūkst kopā būšanas, kopīgas mērķu nospraušanas. Mazāk viensētas sindroma! Jā, mēs kādreiz izdzīvojām tāpēc, ka bijām viensētā. Tagad, būsim godīgi, mēs varam izdzīvot tikai tad, ja strādājam visi kopā kā tauta. Ja mazāk strīdamies par kādām lietām. Varbūt arī izstrīdamies, bet – ja vienojamies, tad darām! Mēs dažreiz izstrīdamies, vienojamies un... nedarām. No tāda viedokļa raugoties, tiekoties ar jauniešiem, tiekoties ar cilvēkiem, [pārliecinos, ka] ar mums ir labāk, nekā paši domājam. Bet mums pašiem sevi bieži vien ir jāpārvar!" – tā intervijā Latvijas Radio 3 raidījuma "Klasika" direktorei Gundai Vaivodei un programmu vadītājam Orestam Silabriedim uzsvēra Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Svinot Latvijas Radio simtgadi, Latvijas Radio 3 raidījumā "Atspere" saruna ar Valsts prezidentu ritēja gan par kultūru un prezidenta Rinkēviča kādreizējo darba pieredzi Latvijas Radio, gan Latvijas talantīgajiem cilvēkiem, patriotismu un vaļaspriekiem.

Pirms nedēļas ar jomas speciālistiem tiekoties Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) rīkotajā konferencē "Vienoti, daudzveidīgi, digitāli – sabiedrības labā", aizsākās sarunas par dažnedažādiem mediju jautājumiem. Turpināt attīstīt idejas par mediju transformēšanos, sabiedrības uzticību un arī citiem jautājumiem "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone aicinājusi Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku, sociālantropologu Andri Saulīti, kurš nesen atgriezies no Itālijas, kur divu gadu garumā strādājis pie pēcdoktorantūras darba. Andris Saulītis: Tas bija saistīts ar ēnu ekonomiku. Šajā divu gadu periodā viens uzdevums bija saprast, kā un vai cilvēki godīgi atbild iedzīvotāju aptaujās, atbildot uz jautājumu, vai viņi iesaistās ēnu ekonomikā – vai viņi saņem ienākumus, nemaksājot par tiem nodokļus. Atbilde ir – laikam jā, bet tā ir īsā atbilde. Tātad – var uzticēties šīm socioloģiskajām aptaujām: cilvēki nebaidās

"Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības Černihivas mūzikas skolā, un piegādāju viņiem instrumentus. Tur uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem, ko piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Redzot ukraiņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija TĀDA... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz," saviļņoti saka diriģents un Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors ATVARS LAKSTĪGALA, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies nākamajā rītā pēc Franča Lehāra operetes "Džudita" pirmizrādes. Paldies tev, Atvar, par agro nākšanu uz "Klasikas" studiju! Kādas ir sajūtas pēc pirmizrādes? Droši vien visu nakti kaut kas galvā vēl skan.  Atsevišķas epizodes

Sestdienas “Atsperes” viesis - aktieris Gundars Grasbergs. Viņš ir kuršu vadonis Pudiķis Raiņa jaunības traģēdijā “Indulis un Ārija”, kam 20. septembrī pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī. Sarunā - par skatuvi, dzīvi ārpus tās, kontrabasu, bērnu mācīšanu un prokrastinēšanu. Nacionālajā teātrī šovakar Raiņa traģēdijas “Indulis un Ārija” pirmizrāde. Vakar īpašo viesu izrādē man blakus sēdēja komponists Arturs Maskats, kurš atcerējās viņa komponēto mūziku šai lugai Dailes teātrī pirms 40 gadiem. Viņš noteica - nu jā, koris, ko tad citu, man arī bija koris. Jūsu iestudējumā ir Ērika Ešenvalda mūzika un "dzīvs" koris, turklāt kāds - Valsts akadēmiskais koris “Latvija”. Ko tas maina tavā aktiera izjūtā, kad darbojas vēl tāds milzīgs sastāvs un dzīva mūzika ir līdzās? Tas ir neaprakstāmi, ka 50 cilvēki veido atmosfēru "dzīvajā", tepat uz vietas. Mēs visu laiku strādājām ar ierakstiem tajās vietās, kur iecerēta mūzika, koris jau bija veicis demo ierakstus, bet tad pienāca brīdis, kad viņi atnāca un apsēdās zā

Jaunās sezonas pirmās atsperes viesis - komponists Jēkabs Jančevskis! 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" Liepājas Simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā pirmatskaņos viņa Ērģeļsimfoniju ar solisti Ivetu Apkalnu. Runājam par simfoniju, tās tapšanu un saturisko pamatu, kā arī par Jēkaba joprojām aktuālo saistību ar kormūziku. Gaidot tevi uz sarunu, sapratu, ka man ir pat nedaudz tāda pārsteiguma sajūta, ka tikai tagad tapusi Pirmā simfonija, tikai tagad šis notikums būs, jo likās, ka jau ilgi esi mūzikas nozarē, bet izrādās, ka tikai tagad tā piedzims. Godīgi sakot, arī man pašam ir pārsteigums, jo man šķiet, ka komponisti cenšas agrākos gados jau radīt šo darbu, bet - kā ir, tā ir. Man zīmīgs vecums, neliels briedums arī pasaules uztverē. Man līdz šim ne tikai nav bijusi neviena simfonija, bet arī samērā maz lielas formas darbu vispār. Meistarību slīpēju mazākas formas darbos. Bet man ļoti patika šis izaicinājums. Protams, ka 40 minūšu simfoni

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) šogad atzīmē savu 25. pastāvēšanas gadskārtu, īstenojot performatīvu pastaigu un notikumu ciklu “Laiks, ausma vai garāmbraucošs vilciens”. Tā nosaukums ir atsauce uz vienu no ikoniskākajām Latvijas avangarda mākslas praksēm – “Gājieniem uz Boderāju” – ko 80. gados īstenoja NSRD (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca) dalībnieki. Plašā jubilejas programma tiks atklāta ar svinībām visas dienas un nakts garumā 31. maijā Rīgā, un turpināsies ar unikālas formas ikmēneša pastaigām līdz šī gada oktobrim. Sarunā ar Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi - par LLMC pirmsākumiem, sociālpolitiski interesējošām tēmām mākslas zinātnē un šo tēmu realizēšana LLMC darbībā. Par to, kā latviešu mākslinieki citādi runā par mākslu, par LLMC sasniegumiem gadu gaitā un pasākumu programmu 31. maijā. Vai svētkus un programmu esat veidojuši, atsaucoties uz saviem pagātnes notikumiem? Solvita Krese: Tieši tā, jo šos svētkus ar dažādām pastaigām svinēsim visu gadu. Mēs izdomāj